“Kas notiktu, ja visi ārsti dotos mājās no darba percīzi tajā laikā, kāds noteikts viņu līgumā?”

Adams Kejs ir ārsts (precīzāk mūsdienām gan – bija). Ārsts, kurš paralēli 97 stundu darba nedēļai ir pamanījies daudzu gadu garumā rakstīt dienasgrāmatu par ikdienas stresu, milzīgo atbildību šaurajā robežā starp dzīvību un nāvi un algu, kas mēdz būt mazāka kā Makdonalds darbiniekiem. Tomēr lai šis neizklausās pārāk nopietni, Adams Kejs ir arī godalgots komiķis (tagadnes formā), un, lasot šo grāmatu, jūs reizēm smiesieties tik skaļi, ka mājinieki var pajautāt, vai jums viss kārtībā (precīzi mana pieredze).

“Manuprāt, bērna piedzimšanas patiesais brīnums ir tas, kā gudri, racionāli cilvēki ar labiem amatiem un iespēju vēlēt valdību skatās uz šo ļumīgo miesas pikuci, kura galva ir saspiedusies, spraucoties ārā pa dzemdību kanālu, un kuru klāj piecu veidu baisas gļotas, un kurš izskatās tā, it kā vismaz divas stundas būtu ripināts pa izceptu picu, un patiesi domā, ka jaundzimušais ir skaists.”

Jaunais ārsts izvēlas ginekoloģijas un dzemdniecības nodaļu, kurā pavadīt savu turpmāko dzīvi (un tas ir pavisam patiess apgalvojums, ņemot vērā, cik daudz stundu pēc maiņas beigām viņi turpina strādāt bez samaksas, tikai atbildības dēļ), tāpēc lielākā daļa stāstu (dienasgrāmatas ierakstu) ir par ķeizargriezieniem, stangām, operācijām un dažādu “interesantu” objektu izvilkšanas no vagīnas pēc izdomas bagātiem seksa piedzīvojumiem. Tomēr pāri aspratīgi formulētajiem dienas piedzīvojumiem, ja tā drīkst teikt, klājas arī nožēlojama Nacionālā veselības dienesta ēna par ietaupījumiem uz darbinieku miega, veselības un, ja godīgi, arī profesionalitātes rēķina. Es gan arī iepriekš neesmu bijusi absolūts ārstu viedokļu vienīgās patiesības sludinātājs, tomēr pēc šīs grāmatas izlasīšanas man vēl vairāk rodas aizdomas par nejauši sastaptu dakteru profesionalitāti un lēmumu pareizību MANAS veselības diagnostikā.

“Pirmdiena, 2008.gada 7.jūlijs
Arkārtas izsaukums uz vienu no dzemdību nodaļas istabām. Pacientes vīrs bija lēkājis apkārt pa istabu uz dzemdību bumbas, nokritis un salauzis galvaskausa pamatnes kaulu.”

Šī grāmata mani pārliecina pēc iespējas mazāk uzticēties gados jauniem ārstiem, jo parāda, cik svarīga šajā profesijā ir pieredze. No otras puses, mūsdienās tas arī nozīmē neticēt visam, ko saka “vecie” dakteri, kas netic nekam citam kā tikai standarta medicīnai. “Homeopātijas entuziasti mani reāli pārsteidz. Viņu preperāti ir tik ļoti atšķaidīti, ka tie sastāv praktiski no ūdens. Manuprāt, vienīgais moments, kad homeopātija var palīdzēt, ir tad, kad ciešat slāpes. Vai esat aizdedzies, bet tad jālieto ārīgi.”

Man ļoti patīk Daily Express anotācija: “Ja šogad plānojat izlasīt tikai vienu grāmatu, tad izvēlieties šo.” Un es tiešām piekrītu. Ja esat foršo grāmatu meklētājs, lūdzu, – ŠĪ IR FORŠĀ GRĀMATA – smieklīga, smeldzīga, patiesa, izklaidējoša, bet vienlīdz ļoti labi izgaismo ārstu ikdienu. Šo dienasgrāmatu lasot, jūs daudz labāk sapratīsiet savu draugu, paziņu, radinieku – ārstu ikdienas izteikumus, satīristisko humoru un tiešumu, ar kādu viņi runā par jebkāda veida medicīniskām manipulācijām (un es zinu, ko es runāju – mans vīratēvs ir ārsts). Un ņemiet vērā autora pēcvārda padomu:

“Parūpējieties par tiem, kuri rūpējas par citiem.”