Pirmās Jaungada dienas pavadīju mums tik ļoti zināmās un iemīļotās aktrises Zanes Daudziņas “kompānijā”. Šķirot lapaspuses, dzirdu viņas balsi, redzu sadzīvi, skrienošo darbu Rīgā un pilnvērtīgo atpūšanos pie dabas. Jūtu, kā viņa vada savu ikdienu kopā ar Vili un dēliem. Šis ir 2020.gads, kurā sākās pandēmijas, ārkārtas stāvokļi un pastiprināti popularizētā statistika par slimiem un mirušiem cilvēkiem Latvijā un pasaulē. Un man aizdomīgi aizķeras jautājums, vai tiešām tā ir tikai sagadīšanās, ka Zane Daudziņa savu dienasgrāmatu sākusi rakstīt tieši šajā pārmaiņu gadā. Bet es ticu arī scenārijam, ka Dievs deva viņai papīru, zīmuli un apstākļus, lai viņa to darītu. Ja mēs atceramies, internetā cilvēki tika aicināti dalīties ar stāstiem par šo laiku, lai atstātu pagātnes liecībām. Un kur vēl interesantāku liecību atrast, ja ne populāra cilvēka ikdienā. Piedevām – aktrises un mācībspēka veidolā.

“Pieķēru sevi pie domas, ka šis Covid-19 norobežošanās laiks izmainījis attālumus. Sajūta ir gluži identiska tai, it kā viņš (Priedaines Jānis no ASV) būtu savu sveicienu atsūtījis tepat kaut kur no Siguldas. Jānis bija Rīgā janvāra beigās, un nu jau savus Latvijas draugus tik sen neesmu vaigā redzējusi, ka viņi varētu dzīvot tiklab Rīgā, kā Ņūdžersijā, Floridā, Tasmānijā vai kur citur, – vienalga.”

Grāmatā jeb dienasgrāmatā nav nekādu pārsteidzošu notikumu – nenodeg šķūņi, nepārplūst upes un Daudziņi nepaliek pēkšņi bez ienākumiem. Gluži kā lielai daļai no mums, “parastās sabiedrības”, tomēr skaidrs arī fakts, ja šo grāmatu būtu izdevusi, piemēram, es – diez vai vairāk cilvēku izlasītu par tiem, kam es to uzdāvinātu. Turpretī sabiedrībā populāra cilvēka ikdienā ielūkoties vienmēr ir mazliet ziņķārīgi interesanti – ir pandēmija vai nav, vai ne? Papildus bonusiņā Zane Daudziņa ir ne tikai daudz populārāka par, piemēram, mani, arī viņas valoda ir brīnišķīga. Viņa raksta par savu saspringto darba grafiku, savu ikdienu kopā ar vīru, dēliem un draugiem, savām bailēm un piesardzību no Covid, un to dara tik skaistā valodā, ka ir vērts tā apstākļa vien šo dienasgrāmatu izlasīt.

“Pašu galveno šim laikam – savaldību -, šķiet, esam apguvuši. Trakot, protestēt un ārdīties ir bezjēdzīgi.”

Un tas, kā autore mīl dabu, pārdzīvo par sikspārni un draudzējas ar pelēm lauku mājoklī. Tas, kā viņa iet dabā, kā rūpējas par savu veselību, kā domā, kā jūt – tas tik skaisti ir nolasāms pēc izvēlētajiem vārdiem ikdienas “saziņā” ar savu dienasgrāmatu.
Jā, man patika.
Paldies bibliotekārei, ar kuras dāsno gādību mans 2022.gads iesākās kopā ar Zani Daudziņu un viņas dienasgrāmatu.

P.S. Un es pavisam aizmirsu piebilst, ka grāmatā ir iekļautas arī pašas aktrises ilustrācijas.