“NE pazaudē mani” ir turpinājums tā pirmajai daļai “NE pieskaries man”, kuru izlasīju šī mēneša sākumā, un tas arī sevišķi neatšķiras vērtējumā un aprakstā. Izņemot to, ka pirmajā daļā Seidža pārsteigta atklāj, cik ļoti iemīlēšanās un drošība sniedz patvērumu viņas lielajās bailēs, kamēr šajā darbā jauniete mīl Luku tik stipri, ka vienlaikus baidās, ko viņš teiks, kad uzzinās, ka ir, citēju “nevesela galvā”, un vienlaikus uzskata, ka viņš ir pelnījis kādu daudz labāku par sevi.

“Es biju darījusi visu, lai no draugiem un savas nākotnes Melvjū paturētu noslēpumā savu pagātni, bet ja nu tas vispār nav iespējams? Robežas kopš tā laika aizvien bija izplūdušas un galu galā šeit runa bija par manu pagātni. Tā bija daļa no manis un mani veidojusi. Es nevarēju to vienkārši atdalīt no sevis kā atmirušu locekli, un pat tad stumbenis ikvienam būtu redzams.”

Principā šīs grāmatas sižets ir skaidrs, to vēl nemaz neatverot, tomēr es nedomāju, ka ir kāds, kurš ir spējīgs savā prātā atstāt Lauras Knaidlas atvērto lapaspusi, kurā Seidža un Luka izšķiras un cieš. Tāpēc es daudz neko šeit nerakstīšu – ja esat izlasījis pirmo daļu, jūs tāpat šo lasīsiet. Jūs tāpat kā es domāsiet, nu, bāc, vai tiešām ir tik grūti pateikt patiesību? Jūs tāpat skumsiet līdz ar abiem varoņiem un priekā sitīsiet plaukstiņas, kad “beidzot” viņi noskūpstīs viens otru.

Mīlestība. Ciešanas. Bailes. Drosme.
Divu cilvēku savienība, kurā abi viens otru “izglābj” no pagātnes traumām un piepilda ikdienu ar patiesu mīlestību.