“- Hei! Vai nu tu nāc augšā, vai es uzskatīšu, ka tu mani nemīli un lēkšu lejā. – No tumsas skanēja Māra balss. Laura nevarēja saprast, vai viņš dusmojas, vai joko.
– Nenormāli smieklīgi, – Laura uzkliedza tumsai.
– Kooo? Neko nedzirdu! Tu nāc?
– Es negribu.
– Es skaitu līdz desmit un lecu!”

Šī, manuprāt, ir grāmata, ko jauniešu vecākiem būtu jālasa noteikti. Atkal un atkal šādos pusaudžu dzīves stāstos es atskāršu, ka nespēju ieraudzīt to robežu starp normālīgu pusaudžu dzīvi, kur pieaugušā uzskatam pārāk sīkas likstas tiek nodēvētas par pasaules galu, un jau neveselīgu atkarību no attiecībām, izkropļotu skatījumu uz to, kas ir ok un kas nav. Parasti šādos stāstos, arī šajā, dominē acīmredzamas problēmas ģimenē – bērnu audzina tikai viens vecāks vai kāds no viņiem ir alkoholiķis vai nosodāms no ģimenes aizbēdzējs, tomēr tā kā man pašai ir četri bērni, mani nepamet sajūta, ka tas nebūt nav tik vienkārši.

Laura ir meitene no Ikšķiles (lasīt: no laukiem), kas sāk mācīties Rīgā. Viņas mamma strādā par medicīnas darbinieci, un praktiski nekad nav mājās. Viņu sarunas ir lakoniskas, apvainojumu un pēc tam atvainošanās pilnas. Šķiet, normālas attiecības pusaudžu vecumam, kad mammas it kā ir par daudz, tomēr vienlaikus arī pārāk maz. Liec mani mierā! – Tā ir pusaudžu atdalīšanās sajūta, kas kliedz – es esmu jau liela! No otras puses – mīli mani tā, lai es redzu, lai ko es darītu, tu vienalga mani mīlēsi! Tieši tāpēc šī robeža starp uzticību, palaišanu lielajā dzīvē un vienaldzīgu līdzāspastāvēšanu vienā ģimenes mājā ir pārāk šaura, lai vecāki no sirds turētu roku uz sava pusaudža dzīves pulsu.

Es pati esmu meitene no Jelgavas, kas nav mainījusi skolu, bijusi samērā gudra, draudzīga, un nekādos īpašos kašķos netiku ieskaitīta. Tomēr lasot arvien vairāk un vairāk romānu par vidusskolnieku problēmām, mani viss šis bullings, apvainojumi un pierādījumu (pēc cieņas, draudzības, mīlestības) prasīšana pusaudžu vidū sāk nopietni uztraukt. Kā nosargāt uzticību, lai nekad nekad nepieļautu, ka tavā acu priekšā tava bērna dzīve sagrūst zem kāda cita varoņa pārestībām.

“- Kopsavilkums – Māris pārdzēra jēgu, sapīpējās zāli un gribēja mani nogalināt, – Laura čukstēja klausulē un pati bija pārsteigta, cik vienkārši šie vārdi izklausījās.
– Tu mazliet nepārspīlē?
– Viņš kliedza: “Mauka, tu mirsi” – un meta man ar ķieģeli. Kā tu to novērtētu?”

Tūlīt paliks labāk. Ja vēl nav labāk, tu visticamāk vēl joprojām mācies vidusskolā.
Ļoti patika šī grāmata.