Jā, jā! Visi tā sareklamēja, ka es izlasīju arī trešo Leldes Kovaļovas grāmatu. Un man patika. Kaut gan līdzīgi kā ierasts – ja tik īsā laikā iepazīstas ar viena rakstnieka darbiem, visbiežāk tie sāk paši “teikt priekšā” atrisinājumus. Tāpat arī šoreiz. Sākuma sižeta pagrieziens mani pārsteidza nesagatavotu, turpretī pēc tam lēnām, bet pamatīgi es jau aptuveni nojautu, kā šī “neiespējamā” situācija atrisināsies.

Kādā vientuļā meža mājā dzīvo Laura ar savu vīru Agri. Pēc pusdienām ar Lauras māsu Paulu un viņas jauno draugu Agris iziet no mājas izvest pastaigā suni un neatgriežas. Laura pārvar savas bērnībā iemantotās bailes iet mežā Agri meklēt, bet neatrod. Kad Laura par sava vīra pazušanu ziņo policijā, viņi atsakās pieņemt viņas iesniegumu, jo tāda cilvēka viņu reģistros nemaz nav. Visi kaut ko slēpj. Māte un tēvs liek viņai apmeklēt psihoterapeitu, piedevām kaimiņu mājā dzīvo jokaina sieviete, kas nemitīgi viņu vēro. Un visi kā viens atbild, ka Laurai nav vīra Agra, ka viņa ir viņu izdomājusi. Tomēr tad Laura atrod pierādījumus.

Tas ir tik interesanti, apjaust, ka reizēm realitāte no izdomas ir nešķiramas. Kur ir tā robeža? Un kur visam pa vidu ir patiesība? Ļoti aizraujošs spriedzes trilleris. Un, ja Jūs šo lasāt kā pirmo no Leldes Kovaļovas, tas jums patiks vēl labāk.

Nobeigumā gribu pieminēt autores pēcvārdā minēto: “Dzērājšoferu izraisītās avārijas nav liktenis vai traģiska nejaušība. Dzērājšoferi ir potenciāli slepkavas, un es aicinu vienmēr nosodīt sēšanos pie stūres alkohola reibumā.”