“Kad es vēl gleznoju portretus, es vienmēr sāku ar acīm. Aizmirsu visu pārējo un pievērsos tikai acīm, es tās pētīju ilgi, ilgi, tad ieskicēju ar zīmuli, un tas bija kā noslēpuma atminējums, jo, kad acis ir uzzīmētas… Pēc tam viss notiek pats no sevis, pārējās detaļas it kā pašas nostājas savās vietās. (…) Jautājums, kur, velns parāvis, jūrai ir acis?”

Ir tādi stāsti, kuros kaut kas ir, tomēr ielikt kādu trāpīgu citātu ir nereāli. Un tad ir Bariko, kurš ne tikai spēj uzrakstīt kaut ko maķenīt sirreālu sižeta ziņā, bet arī katru lapaspusi piepildīt ar teikumiem, kurus gribas izrakstīt un parādīt visai pasaulei. – Lūk, kā VIŅŠ raksta! Lūk, kas ar mani rezonē!

“Bet dzīvē jau nenotiek tā, kā tu iztēlojies. Dzīve iet savu ceļu. Un tu – savējo. (…) Visi domā, ka viņus izglābs kaut kas cits: pienākums, godīgums, labestība, taisnīgums. Nē. Izglābt var tikai iekāre. Vienīgi tā ir patiesa. Ja tu seko savai iekārei, tā tevi izglābs.”

Šī ir brīnišķīga grāmata, ko lasīt uz balkona ar skatu uz okeānu (vai jūru), sajust to skaistumu ar zosādas spalviņām, ieelpot brīvības mitrinošo gaisu un sirdī zināt, cik stiprs, plēsīgs, nešķirojošs tas ir. Neizaicināt. Cienīt. Pateikties. Dievināt.

“Ideāls patvērums. Te mēs kļūstam nesaskatāmi ienaidniekiem. Caurspīdīgi, netverami. Balti kā Plasona gleznas. Nesajūtami pat sev pašiem. Bet arī šajā šķīstītavā nav lemts miers. Jo te ir kaut kas, no kā nav iespējams izvairīties. Jūra. Jūra apbur, jūra nogalina, aizkustina, biedē, reizēm sasmīdina, dažreiz izgaist, izliekas par ezeru vai arī rada vētras, aprij kuģus, dāvā bagātības, nesniedz atbildes, jūra ir vieda, jūra ir maiga, jūra ir varena, jūra ir neparedzama. Bet galvenais: jūra aicina.”

Nereti mēs it kā nejauši, absolūti atšķirīgi cilvēki – bēgot, meklējot, dziedinoties, atpūšoties – satiekamies tai vietā, kur kaut kas sākas. Pie jūras varbūt. Sasmeļamies vārdus, domas, cilvēcības, atpestīšanu, mīlestību, un tad ejam tālāk, prom. It kā atpakaļ, vairāk – uz priekšu. Tā arī Bariko stāstā satiekas dažnedažādas dvēseles, lai barotos viena no otras, un tad izšķīstu atpakaļ dzīvē. Bez apsolījumiem. Bez liekām cerībām. Atļaujot sev šo vieglumu. Jūras krastā.

Ļoti dziļi raksta Bariko. Ļoti baudpilni. Ļoti jālasa. Jo tik daudz viņš liek lasītājam domāt, just, iepazīt sevi vēl ilgi pēc tam, kad grāmata jau atdota bibliotēkā.