Kā iejūtīgi, droši un klātesoši atbalstīt raudošu mazuli.

Skatos, ka oktobrī esmu kārtīgi pastrādājusi ar lasīšanu – apguvusi gan romāniņus, gan arī kādu mācību literatūru. Lai arī man ir četri bērni, es tomēr, šķiet, baidos no bērna raudāšanas, jo man diezgan laiciņu vajadzēja, lai šai plānajai grāmatiņai pieķertos. Tomēr, kā ierasts centra “Līna” pārizdotās grāmatās, maz vai praktiski nemaz nevar tikt pie vērtējuma vai, Dievs pasarg’, nosodījuma – tikpat iejūtīgi kā tiek aprakstīts mazuļa raudāšanas atbalstīšanas process, grāmatas autors izturas arī pret jaunajiem vecākiem. Un jūs jau zināt, ka šāda atbalstoša attieksme iedrošina vairāk par jebkuru padomu.

“Izvērtējot krīzi, kļūst skaidrs, ka, lai arī vecāki nenolaiž acis no sava bērna, viņi pilnībā aizmirst pievērst uzmanību paši sev. Nemitīgi vērojot ārpusi, jūs pats vairs neesat savā ādā. Tādējādi vecāku zaudējums ir divkāršs. Pirmkārt, viņi vairs nespēj sajust savu ķermeni, otrkārt, viņi zaudē arī emocionālo saikni ar savu mazuli. Saikni ar bērnu ir iespējams atjaunot tikai tad, kad vecāki atjauno saikni ar savu iekšējo – fizisko un emocionālo – pasauli.”

Ja godīgi, mani patiesi pārsteidza, ka arī celšanās kājās, bērna turēšana un staigāšana pa istabu, viņu mierinot, tiek apskatīta kā uzmanības novēršanas metode pie bērna raudām. Ar pirmo bērnu izmēģinājusi uzmanības novēršanu ar “redz, cik augšā smuka lidmašīna” un tamlīdzīgām muļķībām, es ātri vien intuitīvi sapratu, ka tas nemaina lietas, tas ir, raudāšanas, būtību – ka tas ir drošs patvērums man kā mammai (re, kā es māku savu bērnu nomierināt), bet īstais iemesls tiek mākslīgi noliegts, lai pēcāk pie tā atgrieztos jau ar lielāku jaudu. Turpretī bērna šūpošana, dziesmiņu dziedāšana man vienmēr licies “pareizais” veids, kā būt līdzās, lai noskaidrotu iemeslu un to atrisinātu.

“Jūti pats sevi un tu atradīsi savu bērnu!”

Tomass Harmss piedāvā atbalstītu mazuļa izraudāšanās, sava psiholoģiskā iemesla pārstrādāšanas metodi, kas Vācijā tiek praktizēta ar pieredzējušu profesionāļu klātbūtni, ļaujot justies droši kā māmiņai tā mazulim. Un lai arī Latvijā pirmās emocionālās palīdzības (PEP) mammas ir tuvākās šāda uzdevuma veikšanai, grāmatā lasītāji tiek iedrošināti šo veikt arī mājās. Tomēr tā kā īstu sertificētu cilvēku mums, cik man zināms, vēl nav, lasot šo grāmatu, atkal un atkal manī rodas pārliecība, cik gan svarīga ir šāda atbalsta persona un kā arvien vairāk un vairāk māmiņu iedrošināt, ka lūgt jebkādu psiholoģisko palīdzību ir svētīgi viņai pašai, bērnam un ģimenei, un iespējams – kā kļūt par šādu atbalsta personu citiem vecākiem. Tas nebūt nav egoisms, kuru apaudzēt ar vainas sajūtu un noslēgties. Iemācīties lūgt palīdzību. Un tev tiks palīdzēts. Tik vienkārši un tik sasodīti sarežģīti.

Grāmatā arī papildus tiek apskatīti daži pavisam elementāri psiholoģiski vingrinājumi, kā mammai un tētim nostabilizēt sevi ikdienas situācijās, kā sazemēties, kā sajust savu ķermeni, kā iemācīties parūpēties vispirms par sevi, lai spētu būt stabils balsts savam bērniņam. Tāpēc es iesaku šo izlasīt ikkatram jaundzimušā vecākam – arī tiem, kuri nemaz neuzskata, ka viņu bērniņi ļoti daudz raud.

“Modernā zinātne ir pierādījusi, ka nauds, atraidījums un destruktīvi impulsi pret zīdaiņiem un bērniem visbiežāk veidojas tad, kad vāja un trausla ir vecāku un bērnu piesaistes kvalitāte. Novērojumi liecina, ka tieši piesaistes trūkums ir augsne vardarbībai un iznīcībai. Tāpat kā daudzi mani kolēģi, kuri darbojas profilakses jomā, arī es uzskatu, ka mērķtiecīgi veicināta piesaiste ir efektīvākā vardarbības prevencija, kādu mēs varam īstenot.”