Sadarbībā ar Latvijas Medijiem, kuri man šad un tad uzdāvina kādu bērnu grāmatu, šoreiz tiku arī pie šī “Vakara romāna” sērijas darba “Dzīvot naktij”. Ja godīgi, vāks mani neuzrunā, un es pati šādu romānu nebūtu izvēlējusies starp daudziem, daudziem citiem, kas pieejami mūsdienās grāmatnīcās un bibliotēkās, un tas liek aizdomāties, kurš vispār ir atbildīgs par grāmatu noformējumiem? Un kas ir noteicošais skaistā mākslinieciskā vāka tapšanā – autoru ideja un realizācija vai maka biezums? Lai nu kā – uz vāka tiek attēlota sieviete un vīrietis, kuri satiekas naktī, un arī pašas autores intervijās min to ezotērisko sižeta līniju – vienādu ciparu redzēšanu un tulkošanu, sapņu analizēšanu un vadīšanu. Bet manā skatījumā šīs sapņu un likumsakarīgo sakritību aizsegā tomēr ir kaut kas daudz vairāk – tas ir stāsts par mīlestību, kaisli, nogurumu, aplidošanu, seksuālo atdzimšanu un bezcerību, meklējot atbildes uz jautājumu, kā dzīvot tālāk.

“Precētu sievieti savaldzināt nav problēmu, jo ģimenes dzīvē vainas atrast ir ļoti viegli – nogurums un laiks, ko nevar vairs viens otram veltīt, jo ir bērni. Bet kas tad viņam? Viņš izmanto mirkli, sniedzot tev iedomātu brīvības sajūtu. Un tu notici, ka ar viņu justos tik laimīga kā šajos nieka brīvības brīžos.”

Magdalēna ir laimīgi precējusies sieviete ar trim bērniem un foršu, turīgu vīru, kurš pārāk daudz enerģijas velta darbam, pārāk maz, sievietesprāt, attiecībām. Lai izjustu pārmaiņas, viņa uzsāk darba attiecības vīra vecāku uzņēmumā, kur par spīti jauniegūto kolēģu brīdinājumiem, viņa sapinas ar Hugo. Es tīšuprāt rakstu “sapinas”, jo attiecības ir klasiskas – no pieklājīgas koķetēšanas, kopīgu iezīmju atrašanas līdz tauriņiem vēderā un aizliegto skūpstu burvības. Magdalēna krāpj savu vīru un vienlaicīgi ir līdz Debesīm laimīga, baudot komplimentus, seksuālo iekāri un šķietamo saderību ar mīļāko, kā arī bezgala nelaimīga un vainīga saskarsmē ar savu patiešām labo, kārtīgo un mīlošo vīru. Viņa vairs netic savam prātam, tāpēc sieviete uzdod jautājumus sapņiem un dziedniekiem – lasa tos un tulko, dzird brīdinājumus, apņemas un atkal salūzt kārdinošā mīlnieka priekšā.

“Un kā saprast, kurā mirklī prātam jāņem virsroka pār sirdi, kurā otrādi? – Prāts mums ir dots, lai mēs izdzīvotu. Sirds – lai mēs dzīvotu.”

Cik reizes tu pieļautu, ka tevi krāpj cilvēks, kuru tu mīli un ar kuru vēlies visu dzīvi kopā nodzīvot? Es zinu – biežākā atbilde būs – nevienu. Tomēr nereti, kad mēs patiešām saskaramies ar šādu realitāti, mūsu rīcība var atšķirties no domām. Tomēr šajā romānā Magdalēnas vīrs ir pārāk saprotošs. Es nezinu. Es tomēr nespēju noticēt, ka viņš sievai varētu ar tīru mīlestību dāvināt ziedus un piedot tik daudz reižu – atkal un atkal. Kamēr viņa tiek galā ar sevi. Kamēr viņa izvēlas. Un vēl es ne visai noticēju arī Magdalēnas vēlmei atriebties Hugo. Ja starp šiem diviem cilvēkiem uzplaukušās jūtas bija tik kaislīgi pilnas mīlestības, es neredzu tur vietu greizsirdībai un atriebībai. Bet jūs droši varat mani labot – protams, cilvēki ir tik dažādi.

Interesants mīlas stāsts, kas papildināts ar numeroloģiju un sapņu analīzi, kas mani iedvesmoja pirms aizmigšanas pie gultas pielikt kladīti, kur pierakstīt naktī redzēto. Tomēr es pamodos un… nekā – tieši šonakt nekādu zīmju.