Trīspadsmit dažādi stāsti – noklausīti, piedzīvoti realitātē pansionātā un slimnīcā, appušķoti, apdzejoti, par pamatu ņemot “vecumu mēs nemīlam” ideju. Šī nav absolūta patiesība vai biogrāfijas, bet aizmetņus autore ņēmusi no reālās pieredzes, no mirkļiem, piedzīvotiem, esot tuvumā vecumam. Tādas atmiņu kartiņas – ne pārāk dziļi katrā dzīvē iedziļinoties, bet pašu svarīgāko pasvītrojot.

Šis ir viens pansionāts, kur katrā istabiņā dzīvo kāds dzīvs cilvēks – ar savu jaunību, savu mīlestību, saviem dzīves notikumiem. Kāds ir dusmīgs, kāds ir laimīgs. Kāds ir aizmirsis, kāds atceras pārāk spilgti. Kāds ir skumjš, kāds ir ikdienišķi priecīgs. Un, šķiet, visus viņus vieno tikai viena kopīga lieta – viņi GAIDA. Viņi gaida radiniekus. Viņi gaida atgriešanos. Viņi gaida nāvi. Viņi gaida vēl kādu kripatiņu dzīves turpinājuma.

“Viņa tā arī nebija iemācījusies pieskarties. Rīt atnāks meita. Rīt atnāks mazmeita. Rīt viņa tik ļoti gribēs pieskarties sava bērna plaukstai, bet nemācēs.”

Izlasiet. Man ļoti patika. Tāda reāla pieskaņa. Nav pārāk izritināti skaudrumā, paģērot obligātas asaras. Tāda ir dzīve. Tā mēs pieņemam notikumus. Tā mēs izvēlamies. Tomēr skaisti paceļ līdzjūtības sajūtu. Tādu saprotošu līdzāspastāvēšanu ikvienam šī stāstu krājuma varonim.