“Sākumā tu nemaz nezini, ka nezini, un tas ir zināšanu trūkums,
tad tu zini, ka nezini, un tā ir pazemība,
pēc tam tu nezini, ka patiesībā zini, tad tu esi vēl aizmidzis,
līdz beidzot tu zini, ka zini, un tā ir apgaismība.”

“Nevakcinētie cilvēki jau grāmatas nelasa,” es nesen lasīju komentārā pie Vijas Kilbokas ziņas, ka diemžēl vairākiem tagad jāatsaka grāmatu iegāde. Toreiz es pasmējos par kārtējo sakarību meklēšanu – tu esi vainīgs, tu esi muļķis, – un tikai šodien sapratu, ka visdrīzāk grāmatu gaume gan varētu atšķirties šajos segmentos. Sals Rakeli grāmatas raksta, sazinoties ar saviem garīgajiem pavadoņiem, uzturot kontaktus ar Dibinātājiem un savu dvīņu liesmu Lea, kā arī vairākām citām būtnēm, kas vibrē starp sesto un divpadsmito blīvumu. Un, jā, es saprotu, cik “ku-kū” tas izklausās, ja šis viss tev ir pirmā dzirdēšana. Turpretī, ja esi jau sācis savus meklējumus ceļā uz apgaismību, šī noteikti ir klasificējama kā obligātā literatūra. Jo mēs esam daudz vairāk kā tikai cilvēki. Un pat, ja mēs, šodien izlasot šo Rakeli darbu, lielāko daļu nespējam uztvert (jo prāts ir ierobežots, vai ne?), šī enerģija caur informāciju mūsos paliek, lai brīdī, kad būsim tai gatavi, nonāktu līdz apziņai.

“Ego vienmēr vēlas patverties ērtajā pazīstamības intimitātē, taču pieķeršanās vispēdīgi ir lēna nāve. Cilvēce atrodas milzīgā krīzes situācijā šīs pieķeršanās dēļ. Einšteins ir teicis: problēmas nevar atrisināt tajā pašā līmenī, kurā tās radušās. Tas nozīmē – mums jābūt gataviem doties tālāk nezināmajā un atlaist pieķeršanos saviem zināšanu kalniem. Uzkrātās atmiņas, lai gan reizēm noderīgas, ir slazds dvēseles ceļā uz apgaismību.”

Arī man šī grāmata bija pārbaudījums gandrīz mēneša garumā. Tas nav stāsts par garlaicīgumu, bet tieši par informāciju, ko gribas ar prātu uztvert un izlaist caur šūnām, bet bieži manai sapratnei pārāk sarežģīti. Un tāpēc nepietiek izlasīt. Ir nepieciešams laiks to apstrādāt, apjaust, ierezonēt, pat pārstāstīt vīram, lai vēl vairāk uztvertu, ko esmu sapratusi.

Turpretī nodaļas, kurās minētas konkrētas tehnikas aizsardzības uzlikšanai, savu dvēseles fragmentu savākšanai vienkopus, dažādām dziedināšanas praksēm – tas viss šķiet tik ļoti noderīgs, ka ir vērts mēģināt. Ir vērts noticēt, eksperimentēt un piedzīvot dziedināšanu.

“Vai Dievs ir vienīgais dziednieks? Jā un nē. Tā kā viss ir Dievs, tad visa dziedināšana arī nāk no Dieva. Tomēr mēs esam Dieva izpausmes. Dievs, šeit uz Zemes, piedzīvo sevi caur mūsu cilvēciskajiem es. Tādēļ mēs esam dziednieki tādā mērā, kādā, izmantojot dziedināšanas rīkus un tehnikas, ļaujam mūsu Augstākajam Es un Dievišķajam caur mums strādāt.”

Transformācija nav dzīvošana Paradīzē. Tieši otrādi. Un šī grāmata ir transformējoša. Ne tikai iedveš sajūtu lasīt, interesēties, praktizēt vēl un vēl, bet notiek arī reālas fiziskā ķermeņa reakcijas, ar kurām nākas tikt galā, pievēršoties tieši fiziskajam plānam, pirms līst vēl dziļāk iekšā enerģētiskajā. Tāpēc ilgi lasās šī grāmata. Tomēr vienmēr jāatceras – ja kādas durvis tiek atvērtas, tu vairs nevari izlikties, ka neesi redzējis, kas aiz tām atrodas.

“Ko īsti dara terapeiti? Pirmām kārtām viņi cilvēkus nedziedina. Viņi vienkārši nodrošina telpu, kur dziedināšana var notikt. Vissvarīgākā terapijas daļa ir spēja ieklausīties klientā ar visu jūsu būtību un klātesamību. Būt klāt. Sazemēties. Savienoties. Dziļi ieklausītos visos jūsu priekšā esošā cilvēka esības līmeņos. Jums kā terapeitam ir viens mērķis – palīdzēt savam klientam piekļūt viņa Augstākajam Es.”

Paldies.