VĒSTULES STARP DEBESĪM UN ELLI…

“Katram cilvēkam ir kāds pastāvīgs pavadonis, vienalga, vai cilvēks tam tic vai ne, vienalga, vai viņš ir katolis, jūds, protestants vai pavisam bez ticības. Un tomēr sargenģelis neietekmē Jūsu brīvo gribu. Mēs esam pilnībā atbildīgi par saviem lēmumiem un rīcību, par savām domām un vārdiem.”

Šī ir 1997.gadā sarakstīta grāmata (latviski izdota: 1999.), kuru nejauši atradu bibliotēkas makulatūras plauktā un atnesu mājās izlasīt. Virsraksts ir diegan intriģējošs. Un lai arī pats teksts nav nedz asi pikants, nedz garīdzniekam mulsinošs, saturs ir patiešām interesants un izglītojošs. Protams, šādas tiešas sarakstes vēsturē nav bijušas, tomēr neviens no vēstulēs minētajiem faktiem nav izdomājums, tie visi ir abu varoņu dzīves notikumi, un apmēram 80% romāna ir reālu vēstuļu fragmentu kolāžas.

Šo saraksti romānā aizsāk Merilina Monro. Ir Ziemassvētki, un viņa tikko ir zaudējusi bērnu. Pasaule līksmo, un viņa – sieviete, kuru visa pasaule( vai vismaz visi pasaules vīrieši) mīl, tomēr Monro jūtas kā viens no visvientuļākajiem cilvēkiem pasaulē. Un pāvests viņai atbild: “Vārds laime Jaunajā Derībā neparādās nevienu pašu reizi.” Viņu sarakste turpinās – absolūtas laicīgās un absolūtas garīgās pasaules satikšanās, kas par spīti milzīgajām atšķirībām pasaules redzējumā, tomēr ir patiesi līdzīgas.

“Šodien es gribu Jūs uzrunāt ar Svētās Avilas Terēzes vārdiem: kā sieviete runātu ar sievieti. Kādus dārgumus slēpj šī dvēsele, kas tajā mīt un cik liela ir tās vērtība, par to mēs reti domājam, tāpēc arī tik maz uzmanības pievēršam tās skaistuma sargāšanai. Visa mūsu uzmanība tiek pievērsta tikai iesaiņojumam – šīs pils mūrim, ko sauc par mūsu ķermeni.”

Nebūtu domājusi, ka šeit rakstīšu: ir vērts lasīt.