“Lielākajam daudzumam no mums dvēsele vēlas apgūt konkrētu emocionālu pieredzi, jo tieši emocionālie nospiedumi paliek dvēseles struktūrā. Tas no kā – no gleznošanas vai zīmēšanas, no dziedāšanas vai dejošanas – šīs emocijas radīsies, ir sekundāri.”

Ir mazliet paradoksāli, ka šo grāmatu es atveru lidmašīnā. Šajos laikos, kad ceļošana kļuvusi par gandrīz ekstru vai pārāk sarežģītu, lai vispār par to domātu, es, tieši paceļoties spārnos Rīgas lidostā, atveru grāmatu, kurā Inta Blūma stāsta par ceļu pie savas brīvības.

Ir 2020.gads. Sikspārnis (jūs tiešām ticat šim stāstam?) ir ienesis cilvēcē vīrusu un milzīgas, pasaules mēroga bailes. Bailes par savu dzīvību. Bailes par brīvību. Bailes par iztikšanu. Bailes par darba zaudēšanu un par to, ka nebūs veikalos iespēju nopirkt pārtiku. Bet no otras puses, ļoti daudz cilvēkiem atvēris acis. Pārāk bieža baisas statistikas piesaukšana, liek mums atslēgt ziņu portālus telefonos, pārāk skaļi politiķu nosodījumi liek mums izslēgt televizorus. Distancēšanās un nespējas skriet darba un ballīšu riteņos mūs aizved purvā, mežā, pie jūras – pie sevis. Mēs intuitīvu izvēlamies savu redzējumu, un atpakaļceļa vairs nav.

Tāpēc, lai arī Inta raksta, ka šaubījusies, vai vispār šo grāmatu izdot, tā ir atceļojusi pie mums tieši laikā – brīdī, kad daudzi latvieši esam gaismas ceļa sākumā, viņas pieredze 12 gadu garumā ļauj nepieļaut visas tās pašas kļūdas, neiegrimt pārāk dziļi dažādos egregoros, nepaklupt garīgās attīstības “biezoknī”, nemeklēt ātros ceļus uz apskaidrību (sēnes, zālīte), bet apzināti iet. Un iet vertikāli.

“Agrāk es biju bēdīga: kad es eju un dalos, bet man priekšā atkal un atkal aizcērt vārtiņus, parādās vēlme aizslēgt arī savējos. Bet tad es pamanīju, ka manas ābeles zied ar katru gadu jo burvīgāk un ražo jo dāsnāk, savukārt to cilvēku dārzi, kuri nedalās, nīkuļo un izkalst. Es sapratu, ka, palīdzot kādam cilvēkam, es – kaut pavisam nedaudz – padaru pasauli labāku. Tieši to pašu pasauli, kurā pati dzīvoju.”

Šis ir pieņemšanas apgūšanas un mācīšanās laiks, un Intas Blūmas miers, kas caurstrāvo vairākās šīs grāmatas nodaļās iekļautās dzīves situācījās, ir apbrīnas vērts. Vienkārši saprast, ka var arī tā – saprast, ka viss šai pasaulē ir līdzsvarā – jo vairāk tu dosi, jo vairāk tu saņemsi, jo vairāk tu centīsies ietaupīt, pašmaukties, jo tev tiks atņemts.

“Tieši šis jautājums var būt kā tests tam, vai Tu jau esi nogājis savu ceļu no ego uz sirdi, vai tā jau sāk atvērties – patiešām, nevis tikai iedomās. Vajadzība dot un dalīties, sazemēt, atdot to, kas Tevī ir un kas caur Tevi plūst, ir dvēseles kvalitāte. Vai Tu dod un dalies no iekšējas vajadzības, vienkārši tādēl, ka citādi nespēj?”

Nav obligāti visam akli jāpiekrīt, vai ne? Bet izlasīt šo grāmatu noteikti ir vērts – apziņu paplašinās, es apsolu.