Kādā aukstā ziemas naktī pasaulē nāk maza meitenīte, kas dzemdībās nomirst.
Kādā aukstā ziemas naktī šī pati meitenīte piedzimst vēlreiz. Un tad pēc kāda laika tajā pašā dienā – vēlreiz. Un tā atkal un atkal. Izklausās aizraujoši, vai ne? Man – galvenokārt tāpēc, ka neko līdzīgu iepriekš neesmu lasījusi un gribas saprast, kā šī pārdzimšanas iespēja tiks izmantota literārajā daiļradē.

No otras puses, es jau sen vairs neticu, ka kaut kas uz šīs zemes ir absolūti izdomāts un neiespējams – ja kāda doma vai ideja ir apciemojusi radītāju, šajā gadījumā, rakstnieci, tas uzreiz kļūst kaut kādā mērā iespējams. Mēs esam dvēseles ar noteiktiem uzdevumiem uz zemes un mēs nepakļaujamies tik vienkāršiem faktoriem kā dzemdībās ap kaklu apvijusies nabassaite. Un mēs piedzimstam vēlreiz.

Ja Ursulai ir jānomirst, tad nākamajā dzīvē viņa neizprotamā kārtā jūt, ka kaut kas jādara savādāk. Reizēm konkrētais “savādāk” nav pietiekams iemesls, lai viņa izvairītos no nāvējošās gripas, un dzīves scenārijs ir jāpārraksta vairākas reizes.

“”Tavā vietā es turētos pie tradicionālajām morāles vadlīnijām,” dakteris sacīja. “Liktenis nav tavās rokās. Tā būtu pārlieku smaga nasta mazai meitenei. Daži budisma filozofi uzskata, ka dažreiz kaut kas slikts notiek tādēl, lai novērstu kaut ko vēl sliktāku. Bet, zināms, ir situācijas, kurās neko sliktāku nav iespējams iztēloties.””

Šo grāmatu izvēlējās mana draudzene, pamatojoties uz tulkotājas Silvijas Brices ieteikumiem, un tad nu kompānijas pēc paņēmu arī es. Sākumā viss šķita pārāk vienveidīgs un lēns. Kad Ursula sāk “atcerēties”, sižets kļūst mazliet interesantāks. Tomēr tad sākas karš, un ir sajūta, ka tas velkas mūžīgi. Ir dažādas dzīves kara laikā, kas reizēm pārklājas, atkārtojas, mainās, un man kļūst pārāk sarežģīti izsekot, kurā versijā kāds vīrietis viņu pamet, kurā bildina, kurā pati izmācās par stenogrāfisti un kurā par svešvalodu pratēju, kurā viņas māte viņu ienīst un kurā viņa izvēlas nāvi kopā ar savu bērnu. Un tā kā pirmā nodaļa ir arī pēdējā daļa stāstam, ir diezgan viegli saprast, kāda bijusi jēga, tā teikt, visām Ursulas dzīvēm, kāda bijusi nozīme reinkarnācijām. Tāpēc es vismaz cerēju uz kādu pārsteidzošu notikumu pašās beigās, kas vairāk vai mazāk “visu” izskaidrotu, tomēr nekas tāds vismaz manā prātā šo sadrumstalotību nesalīmēja vienā veselumā.

Interesanta ideja. Pārāk virspusīgi mērķēts uz viena konkrēta cilvēka nogalināšanu, lai izmainītu visas pasaules likteni. Tāda palika mana pēcgarša. Tā nu došu otru iespēju šīs idejas realizācijai Klērai Nortai ar darbu “Harija Augusta pirmās piecpadsmit dzīves”.