“Panākumu vēsturi iespējams uzrakstīt tikai ar laika distanci, taču gadās brīži, kad to sajūti šņirkstam zobos kā tādu vīnogu kauliņu. Prāta Vētras puiši paši uzbūvējuši pa ķieģelītim ne tikai savu pirmo skatuvi, bet arī visu panākumiem bruģēto ceļu. Viņu dzīve grupā nu jau ir divreiz garāka nekā pirms tās. Bet kā izmērīt panākumus? Ar pārdoto disku skaitu, atpazīstamības indeksu, automašīnas marku? Ar uzaicinājumu spēlēt Glastonberijas festivālā vai to brīdi, kad aizkulisēs tavi vecāki klusiņām teiks: “Malacis, dēls!” Katram ir sava formula.”

Ja godīgi, pēc šī citāta no grāmatas sadaļas “Panākumi” es vairs īsti nezinu, ko piebilst. Tā ir grupa, kuru mīlēt. Sirsnības, harizmas, vienkāršības dēļ. Un par to arī ir šī grāmata – par puišu draudzību, par solījumiem, par atbalstu un kopības sajūtu.

Interesanti, ka grāmata ir oriģinālā rakstīta krievu valodā un tikai pēc tam tulkota dzimtajā. Tomēr savā ziņā arī tas liecina par šīs grupas “puišu” atturīgumu – ne jau viņi skraidīja apkārt un meklēja, kurš nu tagad par mums varētu grāmatu uzrakstīt. Toties tieši tādēļ mani pārsteidz nodaļas, kurās atklājas, kā viņi, zaļi gurķi būdami, uzņēmās lietas, ticēja savam stiprumam, cīnījās par savu atpazīstamību un vietu pasaules tirgū.

Mēs esam pieraduši ar interesi vērot un arī lasīt Prāta Vētras intervijas, kurās puiši joko viens par otru, pārtrauc pusvārdā ar skaļu smējienu un pabeidz citu iesāktos teikumus. Savukārt šī grāmata ir rakstīta, katram ieguldoties atsevišķi – kā individuālu atmiņu stāstījums. Piedevām, kā atrodams priekšvārdā, – puiši pirms grāmatas izdošanas nemaz nav lasījuši citu teikto un līdz ar to visu grāmatu kopumā ierauga tikai tādu, kādu to varam lasīt arī mēs.

Atsevišķās nodaļās par iepazīšanos ar Prāta Vētru mēs varam lasīt arī Raimonda Paula, Vairas Vīķes – Freibergas, Gunas Zučikas, Aijas Auškāpas, Antona Korbeina un citu grupai pietuvinātu cilvēku atmiņu stāstus. Un tā tā bilde lēnām līmējas kopā. Par personībām, par kopēju organismu. Lēnām tu lasi šo grāmatu un saproti, kāpēc visi tik ļoti viņus mīl.

Sākums, Brīvība, Mīlestība, Panākumi – tādi ir nodaļu virsraksti, par kuriem katrs grupas dalībnieks kaut ko ir izrakstījis no sevis. Un tad ir arī nodaļa “Dzīve”, kurā puiši dalās atmiņu stāstos par Mumiņu un viņa traģisko autoavāriju. Šajā pašā nodaļā ir ievietots arī vienīgais Ingara Viļuma, Prāta Vētras basģitārista vienīgais stāstījums. Sociālos tīklos daudz esmu lasījusi nosodījumu, ka Ingars nav oficiāli pieņemts grupā, kaut bijis ar Prāta Vētru kopā jau kopš 2004.gada. Un arī paša basģitārista tekstā es tomēr izlasu nesapratni un nepieņemtības sajūtu. Bet es šeit nebūšu, lai kādu kritizētu vai iedomātos, ka zinu labāk. Pazīstot viņu “svēto draudzību”, pieņemu, ka ir kādi nerakstīti un varbūt pat līdz galam ar prātu neapjausti, tik ar sirdi jūtami likumi, kuri ved Prāta Vētras puišus pa dzīvi draudzīgi un brīvi, bet neieskaitot Ingaru kā pilntiesīgu locekli grupā.

Laba grāmata. Skaistas bildes. Ātri izlasāma. Atmiņā paliekoša.