Pirmais apmulsums man iestājas, izlasot šī darba nosaukumu. Ko tas nozīmē “no un es”? Un tikai, izlasot pāris lapaspušu es uzzinu, ka No ir īpašvārds – kādas meitenes vārds. No ir īpaša meitene, ar kuru Lū iepazīstas metro stacijā, – bezpajumtniece.

“Skolā cilvēks iemācās atrast vienādojumu nezināmos, novilkt paralēlas taisnes un pierādīt teorēmas, taču reālajā dzīvē nekas nav jānovelk, jāaprēķina vai jāuzmin. Tas ir tieši tāpat kā zīdaiņa nāve. Bēdas – un tikai. Milzīgas bēdas, kas nešķīst ne ūdenī, ne gaisā, tās ir cietviela, uz kuru neiedarbojas nekas.”

Lū māte ir piedzīvojusi zīdaiņa nāvi, tāpēc “jau gadiem neiziet no mājas, bet tēvs paslepen raud vannas istabā”. Savā ziņā Lū aug absolūti bez psiholoģiskā atbalsta, jo tas viss tiek sniegts mātei. Lū ir gudrāka savam vecumam, tāpēc mācās kopā ar vecākiem bērniem, bet viņas komunikācijas spējas ir tuvas nullei un “uzstāšanās klases priekšā gluži vienkārši stāv pāri viņas spēkiem”. Tomēr, kad Marēna kungs īpaši atzīmē, ka Lū vārds nav minēts referātu sarakstā, viņai nākas improvizēt un atbildēt spontāni: “Es aprakstīšu jaunas bezpajumtnieces gaitas, viņas dzīvi, vārdu sakot… kā viņa tiktāl nonākusi.”

“Ziemassvētki ir meli, kas pulcē ģimenes pie lampiņām izgreznota miruša koka, tie ir meli, ko noaudušas pliekanas sarunas un apslēpj deserta krēma kilogrami.” Tādas ir Lū mājas. Kamēr “No ir kaut kur, bet es nezinu, kur”, kamēr bez pajumtes palikušie alkst māju, alkst jumta, alkst siltuma un Ziemassvētkus, ne vienmēr mājas ir tā brīnišķīgā vieta, kur nepārtraukti just laimi un gribēt atrasties. Reizēm mājas ir rūpīgi noslēpti meli.

“Bet ja nu No apmestos pie mums. Bet ja nu mēs darītu pretēji tam, kā ir pieņemts vai nav pieņemts, un ja nu mēs nolemtu, ka lietas var notikt citādi, kaut arī tas ir ļoti sarežģīti un parasti vēl sarežģītāk, nekā sākumā ir šķitis.” Un Lū sagatavo argumentus trīs sadaļās (Ievads, Iztirzājums 1 (tēze), Iztirzājums 2 (antitēze, kad pats izvirza pretargumentus, lai tos labāk apgāztu), Iztirzājums 3 (sintēze), Nobeigums), un atmostas “iepriekšējā” māte, un piebalso tēvs: “Mums vajadzētu viņu satikt.” “Izrādās lietas var notikt arī citādi, izrādās, ka bezgalīgi mazais var kļūt liels.”

Es gribētu, ka jūs izlasītu šo grāmatu. Gan Lū neparastais domāšanas stils, gan notikumu pavērsieni, gan vispārējā ideja par to, kā tas ir būt mājās un cik ilgi galu galā to var izturēt – tā visa dēļ.