Reiz sociālos tīklos kāda grāmatu lasītāja rakstīja, ka apskauž tos, kas Bariko vēl nav lasījuši, un viņa atklāšanas prieks, tiem vēl priekšā. Diezgan intriģējoši, vai ne? – Un, lūk, apsveiciet mani – es beidzot esmu zaudējusi Bariko “nevainību”. Un cik paradoksāli, ka tieši ar šo grāmatu “Jaunā Līgava”, kurā tā tiek apmācīta pavedināšanas mākslā.

“Šejienieši sliecas uzskatīt, ka nelaimīgums ir laika izšķērdēšana un attiecīgi tāda greznības forma, kādu tuvākajos gados neviens nevarēs atļauties. Varbūt kaut kad nākotnē. Taču pagaidām nekādiem dzīves apstākļiem, lai arī cik smagi tie būtu, nav atļauts izraisīt neko vairāk par mirklīgu apjukumu. Nelaimīgums nolaupa laiku priekam, bet tieši priekā tiek būvēta pārticība. Ja tā padomā, tas ir pavisam vienkārši.”

Kādā ģimenē ir nemainīga rutīna, kur kalpotājs ik rītu atver piecas istabas durvis, lai Tēvam, Mātei, Meitai, Dēlam un Tēvocim paziņotu, ka viss atkal ir labi – ir sākusies jauna diena. Kaut kur pa vidu virmo bailes par likteņa lāstu, ka šīs ģimenes locekļi visi nomirst naktīs. Tomēr Māte nav tikai māte, Tēvocis nebūt nav tēvocis, un Dēls jau ilgu laiku šajā mājā nedzīvo. Un tad ierodas Dēla līgava, kura klusi un paklausīgi, un tomēr ieinteresēti un brīvi iesakņojas katra šīs mājas iemītnieka ikdienā, atklājot noslēpumus un patiesību.

“Vīrietis, kopā ar kuru viņa smejas, ir visnotaļ izskatīgs, vai ne? Varu tev galvot, ka viņa to sev nopirkusi.
Par naudu?
Par naudu, jā.
Kā var nonākt līdz tam, lai mīlētos par naudu?
Nu, ir daudz veidu.
Piemēram?
Aiz bada. Aiz garlaicības. Nejaušības dēļ. Tāpēc, ka ir tāds talants. Lai kādam atriebtos. Aiz mīlestības pret kādu. Vajag tikai izvēlēties.”

Un lai arī šo aiz matu galiem var pievilkt pie erotiskās literatūras, daudz vairāk šis ir simbolisks vēstījums. Es izlasu šajā “ģimenē” katra cilvēka veselumu. Kādu daļu, kas bēg. Kādu daļu, kas kalpo. Kādu daļu, kas pieņem. Kādu daļu, kas padodas. Kādu daļu, kas meklē, atrod un ir ar mieru gaidīt, uzticoties savai intuīcijai.

Šī ir mana pirmā Bariko grāmata, un es nezinu, vai tas ir kāds īpašs autora stils vai tieši šajā darbā izmantots, tomēr man sākumā, kamēr pierod, tas rada jucekli – vienā rindkopā “es” ir Māte, nākamajā rindkopā – Jaunā līgava, un tad pēc pāris rindām, pavisam nejauši, mēs esam aizpeldējuši prom no stāsta un iekļuvuši grāmatas rakstnieka “īstajā” dzīvē. Bet ar laiku pierod. Un viss top skaidrs.