Maijā lasītāju klubiņā bija tēma “Pavasaris”, un es atradu šo Sarmītes Poikānes šogad izdoto grāmatu. Tomēr rinda pienāca daudz par vēlu, un pie lasīšanas tiku tikai jūnija beigās. Tas ir skaists stāsts par pusaudžu gadiem, par pirmajiem mīlestības pumpuriem, par pirmajiem saviļņojumiem un to, kāda ir redzēta mīlestība vecāku, radu un viņu draugu attiecībās.

“Jauniem cilvēkiem ir jāsatiekas. Neviens nevar izregulēt, kurš ar kuru satiksies. To nosaka citi spēki, liktenis varbūt. Ej uz kino, ej uz randiņiem un neklausies tenkās! Tev ir galva uz pleciem un acis pierē. Satiecies, bet pavēro un izvērtē! Un galvenais, arī tad, ja, kā tu man stāstīji, sirds iekrīt vēderā, nezaudē galvu! Mācies vienmēr saņemties un paturēt skaidru galvu! Tad ar tevi nekas slikts nenotiks.”

Malvīnei ir četrpadsmit, un ik vasaru viņa dodas gandrīz uz mēnesi padzīvot pie māsīcas. Viņas peldas, fotografējas brālēna fotoizstādei un iet uz radu pasākumiem. Meitenes ogo mežā, lai nopelnītu savu naudiņu saviem prieciņiem un vienkārši nesteidzīgi izbauda vasaru. Māsīcai Dignai klasē mācās čigānpuisis Gojo, ko visi ierasti sauc par Gošu, un tikai pēc laika Malvīne uzzina ko vairāk par čigānu vārdiem un to, ka Gojo nozīmē skaists. Jā, skaists ir šis čigānu puisis. Atbildīgs, atsaucīgs, strādīgs, iejūtīgs. Tomēr tik daudz dzirdēti stereotipiskie izteicieni par čigānu tautu, ka tikšanās ar Gojo Malvīnei ir īpaši jāsaskaņo. Neko TĀDU jau viņi nedara. Sarunājas. Jāj ar zirgiem, peldina tos. Dejo ballītē, iet uz kino un kopīgi ēd pusdienas. Un Malvīne vēl mēģina sevi apmānīt, ka tas ir tieši zirgu dēļ, tieši skaistās baltās Raji dēļ, ne puiša ar šokolādes acīm skatiena un klātbūtnes sirds virpuļiem.

“Paldies tev par Raji un par visu pārējo arī! – Malvīne klusi saka un attopas, ka nemaz nezina, kas ir tas pārējais. Pareizāk sakot, zina gan, bet paskaidrot nevar. Tas pārējais ir jūtu līmenī, tas kut kaut kur pakrūtē. Malvīne vēl nezina tos vārdus, ar kuriem varētu šo sajūtu aprakstīt vai pastāstīt. Zemapziņā gan jūt, ka tādi noteikti ir, bet pagaidām viņa tos nezina.”

Šī nav grāmata pusaudžiem, raksta pati Sarmīte Poikāne, lai arī pusaudži, saprotams, to var lasīt. Tā vairāk mērķēta pieaugušo auditorijai, kam pusaudžu gadi un pirmo jūtu mulsums bijis jau tik tālu, ka neatcerēties. Tā arī viegli un tikli aprakstītas šīs Malvīnes pirmās attiecības, pirmā draudzība ar puisi. Tā, ka tiešām liek aizdomāties, kuri bija tie puiši, kuru dēļ mana sirds skolas gados kūleņojusi vēderā, un kā tas bija priekš manis.

Nezinu kāpēc, bet ielasīties grāmatā man bija grūti – sākumam iespējams pārāk daudz informācijas, līdz stāsts aizkļuva līdz attiecībām un čigānu dzīves izklāstiem. Un arī pēdējā nodaļa mani mazliet sarūgtināja – radīja sajūta, ka autoram visu vajag nokārtot līdz galam, līdz ar to liedzot lasītājam to brīnišķīgo sajūtu minēt, kā tad viss notika tālāk. Toties vidus daļa, šīs grāmatas galvenā vadlīnija – pusaudžu mīlestība – ir to vērta, lai izlasītu.