Man tomēr jāuzraksta dažas rindas par vēl vienu bērnu grāmatu.

Uz skolu Igaunijā ir pārcēlies kāds jauns zēns Armando, kurš ir maza auguma un melnīgsnējs, jo viņa mamma gan ir igauniete, bet tētis – argentīnietis. “Viņam ir tik savādas acis.” “Es baidos no viņa.” “Vai tu dzirdēji, kā viņš runā?” “Es ar viņu negribētu spēlēties.” Ļoti ātri izplatās nosodoša attieksme pret jauniņo, un iegūt draugus jaunajā skolā Armando praktiski vairs nav iespējams.

Šajā stāstā ir labas beigas, jo Armando ir spēlējis Argentinos Juniors, un ir izcils futbola spēlētājs, tāpēc attieksme pret viņu ātri mainās. Viņš iegūst draugus, futbola komandas statusu un foršu bērnību. Tomēr parasti tie, kas krituši par upuri aprunāšanai, reti kad izrādās tik izcili, tāpēc šādos gadījumos bērni tā arī paliek vientuļi visus mācību gadus.

“Jocīgi, ka sākumā ar Armando neviens negribēja spēlēties. Vai tiešām tikai tādēļ, ka zēna ādas krāsa ir tumšāka nekā citiem bērniem? Kāda starpība, vai āda ir gaiša vai tumša? Galvenais, vai tu esi vai neesi jauks.”

Interesanti, ka arvien vairāk bērnu grāmatās tiek iekļautas dažādas “sāpīgās” tēmas. Man patīk. Ja par to runā stāsti, par to sāk runāt arī sabiedrība.