“Toreiz jau neviens nerunāja par depresiju. Tāda neeksistēja. Bet šodien es krietni labi saprotu, ka tā bija depresija, kas sēdēja līdzās alkoholismam ciešā apskāvienā. Nav cita izskaidrojuma tam, ka cilvēks dzer tik stipri, it kā gribētu sevi nonāvēt.”

Šis ir patiess stāsts. Un tāpēc iegūst daudz dziļāku jēgu kā visas atkarību aprakstošas un ārstējošās pamācību grāmatas. Šis ir patiess stāsts par sievieti no alkoholiķu ģimenes, par depresīviem gēniem un vienīgo dzīvē iemācīto risinājumu – noreibināt prātu pret problēmām. Savā ziņā pats sākums var mulsināt “pareizu” lasītāju, jo autore norobežojas no vienīgā sabiedrībā it kā “pareizā” ceļa – psihoterapijas (lai arī ir to gājusi). No visiem tiem guru, dzīves zinātājiem, astrologiem, zīlētājām. Un mani tik ļoti ierezonē, ka tā ir atkarības pārslēgšana no alkohola, piemēram, uz kādu citu apreibinošu līdzekli, kā piemēram, meditāciju. “Kad jūtos nedroša par sevi kā savas dzīves valdnieci, gribas iedzert, prasīt padomu kādam stiprākam, kādam ar sertifikātu. Tad skrienu pakaļ svešām gudrībām, kas atrodamas ārpus manis un iegūstamas pie dažādu rangu viedajiem. Bet, ja ar pašapziņu viss kārtībā, vislabākā terapija ir “kafija ar draudzeni”. Visas šīs terapijas izmaksas ir bezalkoholisks karstais dzēriens, kam citreiz pievienojas arī nelieli tēriņi par degvielu. Tomēr arī šajā terapijā pastāv nosacījumi: abpusējs godīgums, stāstīt un klausīties vienādā apmērā un svarīgākais – nenosodīt.”

Ir bijis ļoti tumši. Un ir bijis ļoti grūti. Bet mani nepamet sajūta, ka autore ir uz pareizā ceļa. Meklēt sevī. Šķetināt ārā. Pieņemt. Atbrīvoties. Ļaut sevi ieraudzīt. Mani caurstrāvo sajūta, ka šajā ceļā, kur Iveta satiek savu mazo iekšējo bērnu, mazo meiteni, un atbrīvojas no savu divu krustmāšu atkarības un depresijas žņaugiem, viņas ceļš pie Gaismas ir stabils. “Man nav mājiņas ar balto lievenīti un ābeļu dārzu! Ārā! Nekad vairs neietilpšu 36.izmēra svārkos! Ārā! Un neatgūšu to darbu, to naudu, tos cilvēkus! Ārā! Nav jāsēž un jāgaida uz citiem, kamēr viņi pieaugs, sapratīs, mainīsies, – tā nav mana darīšana! Ārā!”

Man ļoti patika šī grāmata, lai arī tā neaizkustināja manus nedz prieka, nedz skumju receptorus. Tomēr es ieteiktu izlasīt katrai sievietei un, kāpēc gan ne – arī vīriešiem. Kaut vai tikai, lai būtu lielākas iespējas savu Melno krustmāti pa gabalu jau atpazīt. Un, ticiet man, mums katram šādas krustmātes ir. Jautājums ir – cik tālu viņas dzīvo. Un, kad kāda no viņām negaidīti sāk klauvēt pie durvīm, lai mēs zinātu, kuru skapi pielikt priekšā, kuru sienu nokrāsot baltā krāsā, kurai draudzenei uzzvanīt, lai godīgi atzītos – palīdzi man.

“Ir daudz vieglāk veidot attiecības ar draudzeni, kuru satikt uz divām stundām, apmainīties ar dāvaniņām un atkal šķirties. Tā var pamanīties izsprukt no pievilšanās. Bet tās attiecības, kas ir ilgstošas, – ar mammu, vīru, bērniem… sasodīts, tās pievils vienmēr.”

Paldies par atklātību!