“Šī darba rakstīšanu ir ietekmējušas manas sarežģītās jūtas pret “Lolitu””, ievadā min autore Keita Elizabete Rasela, kurai šis ir debijas romāns. Savukārt manas attiecības ar “Lolitu” ir lielisks pamudinājums alkt šo grāmatu izlasīt.

“Galda aizklājā viņš paliecas zemāk un maigi uzsit man pa celi – piesardzīgi, kā paijā suni, pirms pārliecinās, ka nekas ļauns nesekos, ka viņš nekodīs. Es nekožu. Es nekustos. Es pat neelpoju. Viņš turpina rakstīt piezīmes par dzejoli, ar otru roku glāstot manu celi, un prāts mani pamet, pieskaras griestiem tā, ka redzu sevi no augšas.” Vanesai ir piecpadsmit gadu, viņas angļu valodas pasniedzējam Džeikobam Streinam – četrdesmit divi. Viņa ir nepilngadīga, un viņš viņā iemīlas. Vai vismaz tā viņš saka. Viņš apgalvo, ka Vanesas spēju robežas ir debesis, ka viņai piemīt reta inteliģence, ko nevar izmērīt ne atzīmes, ne kontroldarbu rezultāti. Viņš salīdzina viņas matus ar sarkano kļavas lapu, un meitene, kura īsti neiederas Brovikas skolā, ir vientuļa, bez draugiem, bez ciešas saistes ar vecākiem, lēnām pieaug. Beidzot ir kāds, kuram viņa patiešām interesē. Kāds, kurš viņu dievina. Kāds, kurš viņu aizved līdz orgasmam.

“Gribu pateikt, ka esmu nogurusi, apvelties uz otriem sāniem un nekad vairs uz to lietu neskatīties, bet tas būtu savtīgi. Viņš taču teica, ka redzēt mani kailu esot visskaistākais, ko viņš jelkad skatījis. No manas puses tagad būtu nežēlīgi sacīt, ka es izjūtu pretīgumu. Tas, ka man, viņam pieskaroties, metas šermuļi, nav svarīgi. Tam nav nozīmes. Ir labi. Viņš to izdarīja tev, tagad izdari to viņam. Tu vari dažas minūtes paciest!”

Grāmata ir sadalīta divos paralēlos laika nogriežņos – 2000.gadā, kurā Vanesa atdodas profesoram un pēc tam, kad aizdomas vairs nevar noslēpt (“tā reizēm gadās”), lai glābtu Streina reputāciju, meitene uzraksta iesniegumu, ka ir safantazējusi viņas attiecības ar pasniedzēju garlaicības dēļ un par to tiek izslēgta no skolas. Otra sižeta līnija ir 2017.gadā, kad publiski sāk pieaugt apsūdzību viļņi pret dažādiem vīriešiem, kas izmantojuši savu varu, lai pavedinātu nepilngadīgas skolnieces. Arī kāda Streina bijusī skolniece iesniegusi sūdzību par izvarošanu un atbalstam uzmeklējusi Vanesu, lai arī viņa publicē savu stāstu. Tomēr kā to izdarīt? Kā gan Vanesa lai spēj apsūdzēt savu pirmo mīlestību? Vīrieti, kas allaž bijis klātesošs viņas dzīvē? Vīrieti, kam tik ļoti nepaveicās tikai tāpēc, ka viņš iemīlējās pusaudzē līdz sirds dziļumiem.

“Man šķiet… Es nedrīkstu pazaudēt to, pie kā tik ilgi esmu turējusies, saproti? Man vajag, lai tas būtu mīlasstāsts, saproti? Man tiešām, tiešām, vajag, lai tā būtu! Jo, ja tas nav mīlasstāsts, tad kas tas ir?”

Tas sākas ģimenē, man gribas teikt. Tēva mīlestības trūkuma dēļ. Tas sākas aizņemtos vecākos, nesaprastos bērnos. Tas sākas ģimenē, ka mēs izaugam vientuļi un neatbalstīti. Un tad pavisam vienkārši ar pāris siltiem, uzticīgiem acu skatiem ir iespējams lēnām pārstumdīt robežas starp attiecībām skolotājs – laba skolniece un uzbrucējs, kurš māk dievināt savu upuri. Viņas tic. Viņas alkst šīs dievināšanas. Viņas jūtas svarīgas un nozīmīgas. Beidzot. Un tā dēļ ir iespējams mazliet paciesties un būt labai meitenei, tā dēļ ir vērts censties. Protams, tā ir smalka robeža – kaut kādi sabiedrībā ierakstītie gadu skaitļi, pirms kuru sasniegšanas dzimumaksts var tikt viegli traktēts kā izvarošana, turpretī pēc tiem astoņpadsmit – it kā ir pārkāpts patiešām nozīmīgs solis – tas vairs nav nekas īpašs. No otras puses, smadzeņu attīstība bieži ir pamatots pētījumu objekts, lai redzētu, cik traumatiska jaunai meitenei var būt šāda izdabāšanas pieredze, tā kā īstenībā brīvas gribas akts nav noticis.

Reizēm romānā pavīd apgalvojumi, ka arī seksuālas pirmās pieredzes ar sava vecuma puišiem/ jauniem vīriešiem nereti ir par iemeslu dažādām traumām – jaunieši ir nežēlīgi, vīrieši ir pieredžu krājēji un uzvarētāji, pavedinot kādu meiteni, turpretī sievietes, iesaistoties seksuālās rotaļās, nereti tamdēļ citu mutēs kļūst par maukām, es atvainojos. Un savā ziņā es varu tam piekrist. Pārāk stigmatizētas ir mūsu seksuālās attiecības, pārāk maz par tām tiek runāts, līdz ar to pārāk daudz ir iespēju interpretācijām, apkaunojumiem un pāridarījumiem. Tomēr, lai arī savā ziņā Vanesa tic, ka viņai pat ir paveicies, jo viņu vismaz mīl, meitenes dzīve ir sabojāta. Ir ļoti bailīgi pašai sev atzīties, ka ir izvarota. Un tāpēc viņai ir tikai divas iespējas – “turpināt klumzāt cauri dzīvei, jūtoties kā tukšai cilvēka miziņai, dzert līdz nemaņai, padoties” vai arī nē – celties, runāt, iet maziem solīšiem.

Izcila grāmata. Liels paldies izdevniecībai HELIOS par eksemplāru.