Jeļena Paļčevska plašāk mums pazīstama kā iluzioniste un pasākumu vadītāja, un nu viņa nākusi klajā ar savu pirmo mīlestības romānu “Atrast viņu”. Jeļena mani uzmeklēja un lūdza uzrakstīt īsu, bet patiesu atsauksmi par viņas autorizdevumu pret grāmatas eksemplāru. Un droši vien labi, ka tā, jo vāka ilustrācija mani ne sevišķi uzrunā, kas varētu būt par pamatu, ka šo grāmatu palaistu garām.

Sofijai ir divi bērni, viņas vīrs ir miris, un pēc kāda laika draudzenes sāk meklēt iespējas iziet uz randiņiem, iepazīties ar jauniem vīriešiem. Draudzenes piereģistrē Sofiju iepazīšanās vietnē “Twosome”, un jau pirmajā vakarā atrod saderību ar kādu lidmašīnas pilotu. Ir neskaitāmi šķēršļi, un pats galvenais, viņas angļu valoda ir praktiski nulles līmenī, tāpēc pēc pirmā randiņa Torgeirs viņu atraida, aizbildinoties ar neziņu, cik ilgi vēl uzturēsies Rīgā.

Sievišķā, radošā enerģija ir uzplaukusi pārpārēm, un Sofija to izmanto, lai spīdētu dažādās kāzās, kuras vada (līdzīgi kā pati autore), kā arī šovos, kur uzstājas ar dažādiem jauniem mākslas produktiem. Viņa apzinās barjeras, kas šķir viņas dzīvi no “GoodAir” lidsabiedrības pilota, tomēr sirds nav prāta instruments, un Torgeirs turpina dzīvot sievietes sirdī. Viņa sarakstīsies vēl ar dažiem vīriešiem, ar dažiem tiksies. Būs kāds, kurš Sofiju bildinās. Bet cauri visam stāstam ik pa laikam šis norvēģis uzradīsies, jo šis tomēr ir mīlestības stāsts.

Godīgi sakot, reizēm mani pārsteidz rakstnieces nostāja, tas, kā viņa lūkojas uz sieviešu lomu. Mani pārsteidz, ka Sofijai ir tik svarīgi atrast vīrieti, it īpaši, ņemot vērā, ka viņai jau ir bijušas mīlošas attiecības, vīrs, ģimene, un ar viņu ikdienā dzīvo divi puspieauguši bērni. Tomēr kaut kas Sofijā ir no iekšējā bērna, no šīs meitenes, kurai ir būtiski, ka kāds par viņu rūpējas. Tāpēc man vietumis ir grūti šo asociēt ar sevi un līdz ar to līdzjust. Toties, kad es atmetu sākotnējo uzstādījumu par vīra apglabāšanu pirmajā nodaļā, es ieraugu Sofiju krietni jaunāku, un tad, jā, tad man šķiet pavisam interesanti sekot “darba – ģimenes pienākumu – mīlestības meklējumu” gaitām.

“Tomasam izdevās padarīt šo vakaru patīkamu un omulīgu, bet mani mulsināja tā noslēgums, jo esam pieauguši cilvēki, un, protams, tāpat kā jebkurš normāls vīrietis, viņš gribēs vairāk. Neveiklība, žēlums un bailes jau sakāpa kaklā, jo, no vienas puses, viņš ir cienīgs vīrietis, kurš ir “pelnījis” atlīdzību, bet, no otras puses, vai es to vēlos?”

Šis noteikti nebūs literatūras gada balvas cienīgs nominants, toties visiem, kam patīk viegli lasāmi mīlestības līkloči, es iesaku izvēlēties ne tos amerikāņu dižpārdokļus, bet atbalstīt mūsējo un nopirkt Jeļenas Paļčevskas grāmatu.

Starp citu, viņa jau strādā pie otrā romāna. Gaidām! 🙂

Vairāk informācijas: Jeļena Paļčevska – Vakara vadītāja un ne tikai… (palchevski.lv)