Šo grāmatu es no sirds gribēju izlasīt un liels bija mans pārsteigums un prieks, kad neilgi pirms Ziemassvētkiem Latvijas Mediji man šo uzdāvināja. Toties ar tās lasīšanu man negāja nemaz tik slideni. Tas tev nav nekāds vakara romāniņš – katra lapaspuse ir pilna ar būtiskām atziņām, katru nodaļu lasot, manas smadzenes paralēli darbojās režīmā, ko es varu un gribu atļauties savās mājās.

Šo grāmatu noteikti drīkst saukt par rokasgrāmatu vecākiem, kā minēts uz vāka, jo ļoti saprotamā veidā tiek izskaidroti gan ieguvumi no šādas brīvās spēlēšanās, gan doti praktiski padomi, kā sagatavoties vecākiem, kā iekārtot māju, kā, netērējot daudz līdzekļu, izveidot dažādas aktivitātes. Visbūtiskākais princips, kas šeit bieži tiek pieminēts – aktivitātes sagatavot bērnam tādas, lai ir grūti apgūstamas, taču ne tik sarežģītas, lai viņi padotos. Man ļoti patīk Montesori ideja būt blakus, piedāvāt, bet nemācīt, nerādīt, lai neizbojātu pārsteiguma prieku. Man ļoti patīk, ka vietumis ir patiešām praktiski padomi, kā nebūt sliktajai, kas liek ģērbties, piemēram, bet kopā ar bērnu sarakstīt kārtību, kādā apģērbi jāvelk un tad, ja nu kas, skaties, sarakstā rakstīts, ka tagad jāvelk bikses un tikai pēc tam zābaki. 🙂

Vēl no šīs grāmatas es ļoti mācījos konstatēt faktus, nosaukt darbības, nevis interpretēt vai vērtēt, kā mēs to esam pieraduši ikdienā. Tas, protams, ir zināms padoms literatūrā, kas veicina drošas piesaistes veidošanos. Tomēr kaut kā, tieši šo grāmatu lasot, es atskārtu, cik organiski esmu to sākusi lietot kopā ar saviem bērniem. “Redz, kādas tu krāsas esi izvēlējusies! Šeit ir rozā un pa virsu ir melnas līnijas.”

ŠĪ ir rokasgrāmata, tāpēc vai nu es pārstāstu visu grāmatu, vai principā nepasaku neko. Tāpēc piebildīšu vien to, ka šī ir plaša spektra literatūra, kur tiek izklāstīta gan Montesori rašanās, gan padomi, sastopoties ar dusmām, piemēram, kā arī ir praktiski padomi par telpu iekārtošanu un aktivitāšu saraksti, kuru izaicinājumiem ir gatavi mazuļi dažādos vecuma posmos. Un man ļoti patīk, ka katras mazās nodaļas beigās ir tāds kā apkopojums ar nosaukumu PRAKTIZĒŠANĀS ar svarīgāko, kam pievērst uzmanību un ko sev atgādināt pēc kāda laika.

Mani šīs grāmatas lasīšanas ceļā nepameta sajūta, ka es esmu kaut ko nokavējusi. Nē, nē, tā nav bezjēdzīgā vainas sajūta. Man divi bērni ir diezgan izauguši no lielākās daļas šajā grāmatā minēto padomu vecuma, un trešie, ceturtie bērni parasti jau aug diezgan brīvā gaisotnē, tāpat arī pie mums. Līdz ar to, lai arī mums nav nekādu speciālo Montesori plauktu, mazākie zina, kur stāv pupiņas, kur stāv trauki, kurus drīkst lietot, kur stāv piltuves un kā uzkāpt uz paliktņa un pielaistīt visu vannas istabu ar ūdeni. 🙂 Tā arī veidojas konflikts pašai ar sevi – no vienas puses, mani biedē tādā mantu daudzuma ziņā visas tās Montesori mājas ar neskaitāmiem sadzīves priekšmetiem, kas sakārtoti uz paplātēm, bet, no otras puses, savā ziņā mūsu dzīvoklis organiskā veidā ir kļuvis pieejams dažādām Montesori piedāvātajām darbībām, un es redzu, cik bērns viegli var attīstīties, ja viņam nepārtraukti tiek piedāvāts izvēlēties, kādu prasmi viņš šobrīd grib attīstīt.

Esmu patiesi pateicīga, ka arvien vairāk Latvijas grāmatu plauktos tiek rasta literatūra, kas orientēta uz bērna brīvību, atzīšanu kā pastāvīgu būtni jau no zīdaiņa vecuma un zinātkāra cilvēka audzināšanu. Man ir milzīgs prieks, ka mēs lasām, gribam izglītoties un, lai no kuras labu vecāku mācību literatūras iespaidotos, augam uz cieņpilnām attiecībām ar bērniem, uz izaugsmi un ciešas saskares veidošanu ar saviem bērniem.