Šī ir absolūti manas intereses literatūra – es ar improvizāciju iepazinos jau pagājušajā gadsimtā, ha hā – 1999.gada pašās beigās, kad tā lēnām sāka ienākt Latvijā. Kādu laiku es biju toreizējā sastāva vājākais posms (vai, iespējams, es tikai tā jutos) un, kad dzīve ielika izšķirties starp improvizāciju un tautas dejām, es izvēlējos otro. Pagāja daudzi gadi, līdz es atkal atradu iespēju pievienoties kādai improvizācijas kopiņai, un tagad jau gadus trīs es turpinu šajā jomā kaut ko urķēt un darīt.

Cik zinu, šī ir pirmā jēdzīgā literatūra par improvizāciju latviešu valodā – mazliet vairāk par parastajām tehnikām teātra sportā, kas nu jau kļuvis izplatīts Latvijas skolās, mazliet dziļāk improvizatoriem, kuri spēlē un mācās jau kādu laiku – ļoti strukturizēts ieskats, kā ainas padarīt burvīgākas, brīvākas, vieglākas, kā ļauties pārsteigumiem un kā uz skatuves, izmantojot enerģiju, ne tik daudz prātu, radīt brīnumu.

“Lai uztvertu informāciju, tev ir pilnībā jāatsakās no kontroles. Tev jāpieņem brīvais kritiens, kas rodas no neziņas par ainas nākamajiem soļiem, un jābūt mierā ar to. Tieši brīvā kritiena brīdī, šajā bīstamajā, nezināmajā ainas mirklī, rodas improvizācijas maģija.”

Robs Normens ir pasaulē atzīts improvizators, un pie viņa ir mācījušies arī daļa latviešu “spices”, un šajā mazajā grāmatiņā viņš ir spējis aptvert vairākas pamatlietas, kuras kā muskuļi ir jātrenē un jātrenē, kamēr tie kustēsies sinhronos zobratiņos. Es esmu gandarīta, ka man šo grāmatu izdevās atrast un izlasīt, un visdrīzāk šis impulss kalpos par iemeslu to nopirkt, tā kā šīs svarīgās lietas ir vērts atgādināt sev atkal un atkal.

“Publika tic, ka tu esi gudrs, smieklīgs un interesants izpildītājs jau no tā brīža, kad tu būsi spēris kāju uz skatuves.”

Ja jūs neesat impro pasaules “iekšpusē”, mierīgi ejiet ar līkumu šim praktiskajam ceļvedim laikmetīgajā teātra improvizācijā. Toties, ja esat spēlējošs, iesaku izlasīt gandrīz obligāti.