Komikss par Sibīriju – kas var būt vēl drausmīgāks! Tāda būtu pirmā reakcija pulkam atšķirīgā nepieņemošajiem. Tomēr padomājiet – šī ir super laba vēstures stunda pat tiem, kuriem īsti nepatīk lasīt. Par izsūtījumiem ir lasīts daudz un dikti no dažādiem rakursiem, tāpēc, pirms iedot šo savam deviņgadniekam rokās, es izlasu pati. Jo jebkādu informāciju jau var pasniegt dažādos veidos – tādos, caur kādām sāpēm esam šo stāstu saņēmuši, ar kādām acīm spējam to saredzēt.

Lietuviešu zēnu Aļģi kopā ar māsu un vecākiem kādā agrā 1941. gada rītā pamodina kareivji, iesēdina vilcienā un aizved. Tā viņi tur dzīvo, ar vēderu kurkstieniem skandinot melodijas, ar sapņiem par medu, saldinot dzīvi, ar dziesmu, cerību turot dzīvu. Kopā ar viņiem dzīvo utis, blaktis, aukstums, pazemojumi, aukstums un darbs. Tiek piedzīvotas nāves un netaisnības, bet līdzās cilvēkiem dzīvo arī mīlestība, draudzība, atbalsts un labestība.

Šī nav pasaka par Sibīriju bērniem. Tomēr šis ir ļoti bērniem piemērots stāsts, viegli uztveramā valodā, buvīgiem zīmējumiem, vietumis komiksu stilizācijā par to, ka tāda Sibīrija bija. Pa īstam.

Šī grāmata tika iekļauta arī LNB Bērnu žūrijā 2020.gadā 11+ grupā, un es patiesi priecājos, ka tas vairo tās popularitāti, lai sasniegtu pēc iespējas plašāku bērnu lasītāju loku.
Noteikti izlasiet un iedodiet saviem bērniem!