Es mazliet baidījos no šīs grāmatas. Līdzīgi kā autore savu ārsta apmeklējumu, es vilcinājos šo lasīt – it kā, nezinot, kā tas ir, es aiztaupīšu sev sāpes, it kā zinot – es piesauktu ko nelabu. Daudzi manā “grāmatu burbulī” apgalvo, ka nevajag baidīties, jo šī grāmata nav par vēzi. Tomēr tā ir gan tieši par to.

Patiesībā šī ir jau otrā grāmata, kuru esmu lasījusi par šo briesmīgo slimību. tikai “Sintijas stāsts” tika pabeigts un izdots vairs ne ar pašas meitenes vārdu – Sintija nomira. Inita Sila ir dzīva, un lai Dievs dod viņai milzīgu pateicību par dalīšanos ar šo šausminošo, graujošo ceļa posmu un priekpilnu mūžu vēl daudzu gadu garumā!

“Netrakoju, esmu kā sastingusi un veros laukā pa logu. Vien jūtu, kā asaras lēnām tek pār vaigiem. Man it kā neviens to oficiāli nav paziņojis. Ārsts nav pateicis šos vārdus: “Jums ir vēzis.” Tikai Google. Mūsdienu realitāte.
Es esmu viena. Man nav līdzās otra, kura roku saspiest. Un pretī nav ārsta, kuram pajautāt, kas notiks tālāk.”

Šī ir dienasgrāmata, sevis meklēšanas ceļš, savas laimes piesaukšana, es pat teiktu gandrīz – pieburšana. Viss stāsts, dzīves pavediens, lai cik patiess un īsts, tomēr tiek rakstīts no nedaudz pārspīlēta pozitīvisma puses, tāpēc līdz galam noticēt man neizdodas. No otras puses, es arī saprotu, cik neiespējami ir rakstīt visu to šausminošo, ko patiesi jūt autores sirds melnajās dienās, stundās, tieši tai mirklī, kad varbūt gribas padoties, atmest ar roku, kliegt, ārdīties. Šo visu pārciest – zāles, ķīmijterapijas, operācijas, starošanu, novecošanos, matu izkrišanu, emocionālo sevis pieņemšanu, izmaiņu izsērošanu, atdzīšanu – to var tikai stiprs cilvēks. Un tāpēc es teikšu – ir vērts lasīt šo grāmatu – lai stiprinātos – cik gan daudz mūsu ķermenis un gars ir spējīgs izturēt! Un ne tikai vienkārši izturēt, bet atgriezties dzīvē skaistai un smaidīgai.