“- Vai drīkstu paskatīties, kā tu strādā? – Gunta pieklājīgi vaicāja.
– Ja tu kaut ko vēlies, vienkārši dari to, – Klāvs atbildēja. -Tā jau būs mana atbildība aizrādīt, ja man tas traucēs.”

Šāda pieeja nav sevišķi pieklājīga, tomēr sava loģika tur ir, un pēc šādas loģikas pa dzīvi rosās mākslinieks Klāvs. Viņš staigā pa māju kails, glezno ārā, pie dabas, atslēdz elektrību, iet aukstā dušā un mobilo telefonu atstāj bagāžas nodošanas punktā. Viņš ir sava veida mežonis, gariem matiem, brīviem uzskatiem, runā mazliet aizskarošā tonī, tomēr saka tikai taisnību.

Gunta bēg no vienmuļas dzīves laulībā, bēg no Latvijas, lai dotos ceļojumā uz Romu, tomēr, satiekot senu paziņu Ivo, pieņem piedāvājumu padzīvot viņa drauga vientuļā kalnu namiņā Alpos. Viņas sapnis par vienkātšu atpūtu pie kamīna ar grāmatu rokās izjūk jau pašā sākumā, jo namiņā šobrīd uzturas Klāvs.

Klāvs nav nolasāms, viņš atzīst, ka sievietes ķermenis ir ļoti skaists, bet arī apgalvo, ka nekādu jūtu viņam nav. Seksuāla spriedze ir tik spēcīga, ka reizumis spēj uzvīt kādu baudas vilni arī lasītājam. Tomēr stāsts mazāk ir par seksu, daudz vairāk par to, kā Gunta un Klāvs kļūst viens otram par pakāpienu, lai atgrieztos pie sevis, lai ko jaunu par sevi uzzinātu un iemācītos. Tāpat stāsts rāda arī lasītājam, cik reizēm svarīgi ir atkāpties no savas ikdienas mazliet attālāk, lai būtu iespēja atcerēties, kas tu pats esi par cilvēku.

Viegls viena vakara romāniņš. Jauka valoda. Interesantas diskusijas. Man patika.
Noteikti izlasīšu arī viņas otru darbu “Es izgludināju viņa kreklus.”