
Tiho ir kārtīgs holandiešu zēns, kurš audzis vecāku saprasts un atbalstīts, un pēc vidusskolas eksāmeniem nolemj vēl neturpināt mācīties, bet pabraukāt apkārt pa pasauli, tāpēc piesakās darbā starptautiskā bērnu vasaras nometnē Amerikā. Tikko pamēģinājis pirmo seksu ar meiteni un pēcāk izšķīries no tās, viņš dodas ceļā. Shipholas lidostā viņš iepazīstas ar vēl kādu nometnes vadītāju – tādu pašu, astoņpadsmitgadīgu puisi Uliveru no Norvēģijas, ar kuru nometnē kļūst par labiem draugiem.
“Viņš zināja, ka to var nosaukt par iemīlēšanos. Ieķeršanos. Iemīlēšanos līdz ausu galiem. Bet tas viss izklausījās pārāk nejēdzīgi, pārāk vārgi, pārāk meitenīgi. Viņš meklēja citu apzīmējumu. Bagātināšanās? Idiotisms? Viņš jutās bagātāks, bet vienlaikus arī kā idiots.”
Es negrasos šeit vīt nekādas intrigas, jo, šķiet, ikkatrs ir dzirdējis par šo grāmatu, kura 2000.gadā Nīderlandē saņēmusi balvu par gada labāko romānu. Jā, starp abiem puišiem uzplaukst mīlestība, kaisle un alkas būt brīviem. Kā tas ir, es lasot domāju. Kā tas ir, ka tev šādā brīdī, kad gribas visai pasaulei izkliegt, cik laimīgs tu esi, tas tomēr jāmēģina paturēt noslēpumā? Kā tas ir pašam to apjaust, ka, nē, es nebūšu tāds, kā mamma un tētis, es mīlēšu savu dzimumu? Kā tas ir būt šo puišu vietā? Mums sabiedrībā ir iestrādnes par kaut kādiem pārmantotiem labi un pareizi un, pat ja tu atbalsti homoseksuālas attiecības, tevi tomēr tas mazliet pastiprinātāk interesē – kā, kā tas ir, ka ir jākaunas, ka tu vari sagaidīt nosodošu attieksmi, ka tevi var nepieņemt kādā komandā vai draugu lokā tikai tāpēc?
Ja mēs šo darbu lasām kā iemīlēšanās stāstu, nekā pārāk iespaidīga neatrast. Viņi satiekas, viņi draudzējas un tad – babam – tu saproti, ka esi iemīlējies. Viņi apskaujas, viņi pieskaras, viņi sapņo lielus un kopīgus sapņus. Viņi dara muļķības, viņi bēg, viņi smejas, viņiem vienalga. Jo, protams, – viņi ir iemīlējušies. “Iemīlēšanās traucē orientēties. Tu nespēj īsti labi saprast, ko tu gribi vai negribi darīt, tikai tev acu priekšā nepārtraukti plivinās tauriņi.” Bet tad reizumis stāstā uzpeld dažādas situācijas ar to nospiedošo sajūtu, ka nekas TĀDS jau nav noticis, un tomēr – tas it kā ir nepareizi.
Mani ārkārtīgi iespaidoja Tiho atklātība pret vecākiem. “Es esmu iemīlējies, un esmu laimīgs,” viņš raksta mammai un tētim pavisam drīz. “Un viņš ir puisis.” Viņš piebilst. Un romāna nobeigumā viņi sazvanās – nekāda nosodījuma, tikai atbalsts, tikai tīra uzticēšanās. Lūk, kas mani pārsteidza šajā grāmatā visvairāk un par ko lika padomāt – kā es varu nodrošināt, lai kļūstu par tādu vecāku, kuram uzticas jebkādā dzīves situācijā.
Domāju, ir vērts izlasīt šo katram. It īpaši tāpēc, ka sevišķi daudz literatūras latviešu valodā par homoseksuālām pusaudžu un jauniešu attiecībām mums nemaz nav pieejama. Piedevām tulkotājs Dens Dimiņš man ir kā tāds izcilības zīmogs – izlasiet arī viņa tulkoto “Zilās planētas stāsts”.