“Tik bieza grāmata!” bija mana pirmā reakcija, kad ieraudzīju to grāmatnīcā. Jā, protams, tur ir arī fotoattēli no ikvienam tik pazīstamā aktiera bērnības un, protams, filmām un izrādēm, tomēr pats materiāls ir garu gadu darba rezultāts, tāpēc apjomīgs ne tikai pēc grāmatas biezuma, bet arī pēc apkopotās informācijas.

“Nespēju Dailes teātri iedomāties bez Artūra. Droši vien Artūrs sevi nevar iedomāties bez Dailes teātra. Kolēģi viņa viedoklī ieklausās, viņam par visu, kas teātrī notiek, ir daļa. Viņš ir spējīgs vest aiz sevis cilvēkus,” raksta L.Dūmiņa, un es piekrītu – nespēju Dailes teātri iedomāties bez Skrastiņa. Es nepateikšu neko jaunu, pieminēdama, ka šis ir ne tikai pētniecisks darbs par izcilu aktieri, bet arī gandrīz Dailes teātra vēstures posma liecība, un varbūt tieši tāpēc jāpiemin, ka mans “ir vērts lasīt” ir vairāk aiz matiem pievilkts, jo es neesmu teātra izrāžu kritiķu teikto lasītāja, kur nu vēl par izrādēm, kas jau desmit un pat vairāk gadu nav repertuārā.

“Jebkuram bērnam māte ir pups, bet tēvs ir varēšana. Es to redzu pēc sava dēla. Kad ir samiegojies, midzināt var tikai mamma, bet kaut ko darīt – tēti, re, ka es varu!” Ja pirmās lapaspuses ar bērnību, jaunības piedzīvojumiem, mācībām Akadēmijā un pirmajām izrādēm es ar lielu interesi lasu raiti, tad pie izrāžu aprakstiem mans entuziasms noplok. Mēģinu sagaidīt to izrādi, ar kuru es iemīlēju Artūru Skrastiņu, jo atceros tikai skatu no izrādes, kur tādā kā būrī atrodas viens jukušais. Lai arī manā atmiņu failā nebija palicis šī darba nosaukums, es spilgti atceros, ka pēc izrādes manī bija ārkārtīgi pacilājoša sajūta – lūk, šis cilvēks ir ģeniāls. “Spilvencilvēks” ir šī izrāde, pēc kuras, kā jau Spogulijā atzīst gan autore, gan citi Artūra kolēģi, arī es, ja redzēju aktieru ansamblī Skrastiņu, nešaubīdamās pirku biļetes, jo neatceros, ka būtu kaut reizi vīlusies. Esmu Dailes teātra skatītājs, un Artūru Skrastiņu uz skatuves esmu redzējusi dažnedažādās lomās – ļoti emocionālu, ļoti fleksiblu, ļoti spēcīgu ar brīnišķīgu balsi un apburošu harizmu. Un tāpēc es šo lasu. Meklēdama, kāds ir cilvēka mūžs, kad tu esi tik ārkārtīgi spēcīgs uz skatuves.

Liela daļa grāmatas satur izrāžu iztirzājumi, recenzijas, arī kolēģu raksturojumi un atmiņu stāsti par konkrētām izrādēm, tomēr visvairāk mani saista paša Artūra Skrastiņa teksti. Es šo lasīju tieši tāpēc, lai iepazītu un apjaustu, cik dziļi, cik patiesi viņš domā, cik ļoti iedziļinās, mēra, diskutē, kā strādā ar sevi, ar kolektīvu. Ir ārkārtīgi saistoši lasīt, kā pie dažādiem režisoriem tiek veidots tēls, kā arī iezīmētas brīvības robežas, aktieru un režisoru kopdarbu veidojot. Tas arī ir visinteresantākais – iekļūt mazliet aizkulisēs. Saprast, cik bieži negatavas ir izrādes uz pirmizrādi. Un cik bieži gadās arī tā, ka apnīk, un enerģētiski ar laiku izrāde zaudē. Jo skaidrs, ka tas nav tikai stāsts. Tā ir emocija un enerģija, kas tiek dziļi laista caur asinsriti. “Esmu pārliecināts, ka viss, ko es spēlēju, dziļākajā būtībā esmu es. Mūsos ir ļoti daudz ipašību, kuras nepazīstam vai negribam pazīt. Izliekamies, ka nezinām par sevi to, ko patiesībā labi zinām.”

Kad tu esi izcils jau trīsdesmit, četrdesmit gados, jautājums mostas – kas notiek pēc tam? Cik augstu var kāpt? Cik tālu var augt? Cik ilgi būs interesanti pašam aktierim, skatītājiem, kritiķiem, žūrijām. Jo jau tagad, ja esi ārkārtīgi labs nepārtraukti, Artūram Skrastiņam jāsamierinās ar vērtējumu “kā parasti labs”. Viņu aizstāv kolēģi. Un Rēzija Kalniņa raksturo: “Cilvēks nav fabrika, nevar visu laiku ražot ko jaunu. Aktieris ir suns – dresē viņu! Māci jaunas komandas. Nav runa par štampiem. Runas par atkārtošanos mani kaitina. Viņš jau kuro gadu velk teātri, spēlē gandrīz tikai galvenās lomas. Vesels teātris uz viena cilvēka pleciem. Un kritiķi saka – atkārtojas.”