Es nesen rakstīju par Maijas Libertes Kaimiņieni – ka nobrīnījos – tiešām latviešu autore? Jo kaut kā tās latviešu autores raksta dziļi, skumji un sāpīgi. Tad nu Laura Vinogradova raksta tieši tā, kā esam pieraduši – lauki, darbi, aukstums, bezspēcība, pamesti bērni, dzērājvecāki.

“Rutei gribas saņemt mātes roku, mierināt, kā cilvēki mierina cilvēkus. Bet te viņas ir māte un meita. Te Rute nevar saņemt mātes roku un viņu mierināt. Te meitai sāp. Tik daudz kas sāp!”

Rutes māsa ir nolaupīta jau pirms vairākiem gadiem. Tomēr viņa turpina rakstīt viņai vēstules. Tik vientuļa ir Rutes sirds, ka neļaut māsai aiziet no viņas dzīves, ir salmiņš, pie kā turēties dzīvai. Vienīgais priecīgais atgādinājums par bērnību. Tā caur vēstulēm un maziem notikumiem Laura izstāsta stāstu par bēgšanu. Par atgriešanos pie saknēm, kuras nav iepazītas. Par krasu pilsētnieces dzīvesveida maiņu uz vientuļu vecu māju pie upes. Tomēr arī tur cilvēki viņu atrod. Kā atgādinādami, kāpēc ir vērts dzīvot un turpināties. Un tad lēnām Rute atrod arī pati sevi.

Beigu jau nav. Jo kur tad viss beidzas, vai ne? Šis drīzāk ir pieturas punkts, no kura iet tālāk un censties vairs neatgriezties atpakaļ. Un tā mēs visi turpināmies. Posmu pa posmiņam.