Mums katram ir vairākas paralēlas dzīves. Katram pa pagātnes rēgam, katram pa skeletam skapī – smuki sapakotam mūmijas cienīgā kostīmā, lai nekad, nekad nenāktos to redzēt vaigā. Un tomēr. Dzīve mums ir dota ne tikai, lai mēs priecātos vai mierīgi šķeterētu ikdienišķus dzīves sīkumus, dzīve mums ir dota, lai mēs kaut ko atrisinātu.

Teo ir trīspadsmit gadi. Viņa vecāki ir šķīrušies, tāpēc viņš reizi nedēļā pārvācas no tēta pie mammas un atpakaļ. Teo mamma par savu bijušo vīru neko negrib dzirdēt. Un Teo ir lojāls, viņš ir bērns ar savu bērna pārliecību, ka viņa uzdevums ir nesāpināt savus vecākus. Tāpēc Teo nerunā. Tāpēc Teo nestāsta mammai, kāda ir viņa dzīve pie tēva. Tāpēc Teo melo skolotājiem, jo netiek ekskursijās naudas dēļ. Tāpēc Teo dzer. Lai atslēgtu smadzenes no milzīgās atbildības nastas, kas uzkrauta padsmitgadīgam bērnam.

Skolotājai Elēnai ir smags bērnības stāsts, un tieši tāpēc viņa ir vienīgā, kas redz un jūt, ka kaut kas nav kārtībā. Tieši viņa māk lasīt starp nolaistajiem acu skatieniem, izvairīšanās mēģinājumiem un asajiem skatieniem. Tomēr viņa neko nevar pierādīt. Nav nekādu taustāmu pierādījumu, nav sitienu pēdas, nav nekādu incidentu, tikai viegls nogurums un nespēja koncentrēties. Un skolotāju kolektīvs viņu nesaprot.

Izcils stāsts, cik vienkārši bērnam ir kļūt par upuri pa vidu vecākiem, kuri nespēj būt pieauguši. Ārkārtīgi satricinošs stāsts par vardarbību mums visapkārt. Un par to, cik neredzama tā ir.

“Labu laiku, varbūt pat līdz nākamajai dienai, viņa liks izpirkt grēkus par to, ka viņš bija spēris kāju ienaidnieka zemē, ka bija izsprucis no viņas noteikumiem, viņas kontroles un labi pavadījis laiku. Jo māte ir pārliecināta, ka šo izdevību viņš ir izmantojis pilnībā, ka visu nedēļu neko nav darījis, līdz apdullumam dirnējis pie ekrāniem, pārticis no čiipsiem un kolas. Tā viņa iedomājas. Lai nu kā, viņš neapstrīdēs.”