DĀRTA UN KRIŠJĀNIS PIRMS TAUTASDZIESMAS

“Cik dažādi cilvēki dzīvoja šajā pasaulē! Kā puķes, kā koki – katrs savādāks. Mātes un tēvi, kuriem nerūpēja viņu bērnu liktenis, un augstas kundzes, kas dāvināja eņģeļus svešiniekiem.”

Dārta. Ārlaulībā dzimis bērns. Neatzīta. Pie audžumātes augusi. Un Krišjānis – astotais bērns mīlestības pilnā ģimenē. Skolots. Ar spožu prātu un tēvu, kurš uz nāves gultas nodevis vēsti Krišjāni izskolot. Viņu ceļi krustojās Pēterburgā. Šī gudrā kunga un vienkāršās meitenes bez jebkādas izglītības, tikai krietnu darba tikumu.

“Tādi tie vīrieši ir, teiktu Grieta. Visi vienādi. Kaut gan nē. Viņš bija savādāks. Kaut kādā ziņā citāds, tikai Dārta nesaprata, kādā. It kā liels kungs, bet tāds kā bezpalīdzīgs, bēdīgs. Sēdēja sagumis, galvu rokās saķēris, teicās domājam, bet izskatījās, ka raizējas. Mūžīgi par kaut ko norūpējies, rieva pierē. Vientuļš. Godīgs pārlieku? nedrošs? Kā to sauca, kad cilvēkam pietrūka pārliecības par sevi? Tad jau viņi kaut kādā ziņā līdzīgi. Varbūt pat saderīgi.”

Es neesmu daudz interesējusies par Krišjāņa Barona dzīvi, tāpēc jo sevišķi interesanti bija lasīt visus radu rakstus gan no viņa, gan Dārtas puses. Teksts nebūt nav dokumentāls, kāds piestāvētu šāda tipa grāmatai, bet ir viegli lasāms un saistošs un ļauj lasītājam aizmirst, ka Dārta ir centrālais šī darba tēls. Tiek skaisti un vienkārši aprakstīta lauku dzīve, 19.gs raksturīgās saimnieku un kalpu attiecības, mīlestības “nozīme” un uzticības skaistums. Tiek iezīmēta nepārtrauktā bērnu piedzimšana un biežā viņu apglabāšana. Mēs lasām par mīlestību un par darbu. Par taupību un iztikšanas mākslu un par to kā no nabadzīgas ģimenes apstākļu sakritības dēļ zvaigznes ieraksta tālāku ceļu par saviem laukiem.

“Lasītājam jādod priekšā spēka maize – patiesas būšanas. Lai apdomā, ko zinātnieki noskaidrojuši, lai izraujas no sava viedokļa šaurības, – Krišjānis iekarsīgi apgalvoja. – Kas citādi notiek ļaužu galviņās? Viņi nezina pasaules dabu un viņas likumus, tāpēc pievēršas māņu ticībām. Viņi neierauga davā visgudra un spēcīga Dieva mājokli, bet gan tumšu baidekļu vietu, ko viņu māņu pilnās sirdis izperinājušas.”

Aiz katra liela cilvēka stāv kāds cits. Kāds stiprs plecs. Kādas miera mājas. Kāds, kurš ir garā tik spēcīgs, lai spētu šo izturēt. Un, protams, tāda bija arī Dārta. Tomēr cik ļoti viens cilvēks var izturēt, viņas stāsts mani pārsteidza.

“Viņa vēl nenojauta, ka ilgus gadus rakstīs savam vīram tikai domās. Gandrīz divdesmit garus gadus, kamēr Barons dzīvos tālu svešumā. Ka abi kā laulāti ļaudis satiksies labi ja reizi gadā, varbūt vēl retāk. Ka Pēterburgā dzims Baronu bērni, kurus Dārta viena dzemdēs un viena apglabās. Nebijis Dārtas, nebūtu mums Dainu tēva Barona. Kādam jākāpj pretī panākumiem, bet kādam citam jākļūst par pakāpienu – stipru, drošu, uzticamu.”

Ja jums interesē dokumentālas lietas, šo noteikti ir vērts lasīt.