“pēdējā mīlestības dienā
manā ķermenī salūza sirds”
Rupi Kaura ir viena no tām dzejniecēm, kas tevi sagrābj aiz dvēseles matiem, iegriež virpulī un pamet. Un tad tu kādu laiku nesaproti, kas tu esi, kur tu sākies, ko tu drīksti domāt un kādas ir tavas robežas.
“nekad nejūties vainīga par to, ka sāc vēlreiz”
Un ja jums šķiet, ka jums nepatīk dzeja, šis ir kaut kas absolūti cits. Katrs dzejolis ir kā daiļskanīga īsproza. Un galu galā – kāda starpība, kā šo sauc, – viņas drosme un izteiksmes veids kopā ar Ievas Melgalves tulkojumu un pasaules pārliecības skatu veido ārprātīgi dziļu krāsas triepienu mūsu tik ierastajā dzīves ritmā.
“lai dziedētu
jānokļūst pie
ievainojuma
saknes
un jāskūpsta līdz pašam galiņam”
Šī ir dzejniece, ko lasīt un lasīt, un lasīt vēlreiz. Jo tā ir sakodēta tā, lai ikkatram būtu kaut kas no šī paņemams. Ikkatrā dzīves posmā. Es jau rakstīju par pirmo latviski izdoto Rupi Kauras Piens un Medus, kas vairāk ir par sevis atzīšanu un sievietību, kamēr šis darbs vairāk stāsta par emigrāciju, par savu sakņu piederību un par mīlestību pret dzimtu. “Saule un viņas puķes” ir sadalīts piecās nodaļās – vīstot, birstot, sakņojot, ceļoties un plaukstot, salīdzinot ikkatru dzīvi ar ziedu – vispirms tam ir jānovīst un jānobirst, lai varētu sēt sēklas jaunām lietām, lai spētu plaucēt jaunu mīlestību. Un sevi. Bet tāpat pirmās divas nodaļas ir pilnas indiešu sieviešu piedzīvoto sāpju. Sieviešu sāpju. Un reizēm mani spilgti norezonē it kā normālības no savas bērnības. Mani meitenes kauni un bailes, un šaubas un pārliecības. Un ir patiešām dvēseli vaļā raujoši atzīt, ka tas tomēr nebija normāli. Un ka visdrīzāk ikkatrai savi pārdzīvojumi ir cauri jāizlaiž.
“pupi
viņi teica
un es ienīdu to vārdu
ienīdu, ka man bija kauns to teikt
lai gan tas attiecās uz manu ķermeni
tas nepiederēja man
tas piederēja viņiem (…)
kad atnāku mājās, es saku mātei
vīrieši ārpusē mirst badā
viņa man saka
lai neģērbjos tā, ka karājas krūtis
saka puikas ierauga augli un kļūst izsalkuši
saka man jāsēž ar kājām kopā
kā sievietei klājas (…)
es nespēju ar prātu aptvert faktu
ka man puspasaulei jāpierāda
ka mans ķermenis nav viņu gulta (…)
es nekļūšu par viņu ideoloģijas upuri
jo kaunināt par piedauzību nozīmē atbalstīt izvarošanu
slavināt nevainību nozīmē atbalstīt izvarošanu”
Ņemt šo grāmatu sev blakus. Turēt kā atgādinājumu, ka mēs esam brīvi cilvēki. Ka mēs, sievietes, drīkstam. Drīkstam domāt un drīkstam gribēt. Drīkstam nēsāt mini. Un drīkstam runāt. Un drīkstam teikt Nē. Paldies Zvaigzne ABC.
Izlasiet manu anotāciju arī par Piens un Medus.
Laime Lasa 