Šī ir Panema – mirdzošs Kapitolijs, ko lokā iekļauj trīspadsmit apgabali. Pēc tam, kad apgabali sacēlās pret Kapitoliju, viens no tiem tika iznīcināts, bet pārējie sakauti, un kā atgādinājumu un sodu par sacelšanos, Kapitolijs ik gadu rīko Bada spēles. Ik gadu no katra apgabala tiek iesūtīti divi 12-18 gadus jauni bērni – zēns un meitene. Viņus ielaiž milzīgā savvaļas arēnā, kur vairākas nedēļas notiek cīņa līdz nāvei. Līdz uzvarai, kuru nopelna pēdējais, kurš paliek dzīvs. “Tas ir nožēlas un pateicības laiks.”

Šīs ir septiņdesmit ceturtās Bada spēles, kuras Kapitolijs ar vislielāko interesi vēros tiešraidēs, slēgs derības un spožākajiem un stiprākajiem uzdāvinās arī pa kādam palīgmateriālam. Un šajā gadā no divpadsmitā apgabala cīņā dodas malu medniece Katnisa Everdīna un maiznieka ģimenes loceklis Pīta Melārks.

Protams, protams. Skaidrs jau pašā sākumā, ka lai arī divpadsmitajam apgabalam ir vismazākās iespējas uzvarēt, tā kā tas skaitās visnabadzīgākais apgabals, pēdējais izdzīvojošais būs tieši no šejienes. Un romāna pavediens neliek man vilties ar pēkšņu abu varoņu nāvi jau kaut kur pašā cīņas sākumā. Bet ar visu to, apraksti ir tik krāšņi un tik viegli pārspīlēti, ka, no vienas puses, tu apjaut, cik neiespējami šis viss ir, bet, no otras puses, tava iztēle ir radījusi tik dzīvas gleznas, ka pat sapņos tu vari iztēloties ikkatru pleķīti, pa kuru savu ceļu ir mērojusi Katnisa.

Šo grāmatu S.Kolinsa sarakstījusi jau 2008.gadā, tā ir ekranizēta un ieguvusi augstus popularitātes rādītājus. Un lai arī pirmā sajūta ir – nē, paldies, es nelasīšu, kā tiek slepkavoti bērni, – izlasījusi es nemaz nejūtos apbērta ar samazgu spaini. Kaut kā šo bērnu nāves un cīņas par izdzīvošanu ir sekundāras – daudz būtiskāk ir sajust viltības, gudrus gājienus, izveicību un stratēģijas. Un ir patiešām interesanti.
Bet filmu gan es nemaz nemēģināšu skatīties.

Šai grāmatai, kā pienākas, ir arī divi turpinājumi – “Spēle ar uguni” un “Zobgaļsīlis”, un es šobrīd esmu grūtas izvēles priekšā – no vienas puses, esmu ārkārtīgi saintriģēta un gribas lasīt vēl un vēl, bet, no otras puses, nereti turpinājumi vairs nedod tādu efektu kā pamata romāns. Nu, ko darīt? Lasīt arī pārējās?