“Patiesībā jau kopš aizvēsturiskiem laikiem zinām to, ko zinātnieki tagad lēnām atklāj pētījumos, – sajūtas vēderā ir cieši saistītas ar to, kā mums klājas. “Pietaisām bikses”, kad nobīstamies; reizēm “nevaram sagremot” situāciju, bet sašutumā vai riebumā mums “apskrienas dūša”; vilšanos mēdzam “norīt” un neveiksmes “sagremot”. “Es” sastāv no galvas un vēdera – šobrīd jau vairs ne tikai valodas praksē, bet aizvien biežāk arī laboratorijā.”

Hosams Abu Meri par šo grāmatu saka, ka “autore par zarnu traktu raksta kā mediķe, bet tik literāri kā rakstniece”, un arī pašas autores anotācijā minēts, ka viņa ļoti centusies visu pasniegt lasītājam viegli saprotamā veidā. Un droši vien, ka mediķiem tas tā arī izklausās, bet es no medicīnas stāvu diezgan tālu, un man vienalga vairākās vietās palika garlaicīgi, jo, nu vienkārši “you lost me” – kad saturs ieiet terminu terminos, ir pārāk grūti izsekot.

Tomēr, lai arī ir vietas, kuras es izlasīju un aizmirsu, jāatzīst, ka kopumā grāmata lasījās ļoti viegli – autore ir patiešām piestrādājusi, lai, runājot par kuņģi, zarnām, spalīšiem un izkārnījumiem, tas tiktu uztverts ar vieglu humora devu.

Nekā daudz jauna manām ausīm, tomēr daži sīkumiņi norezonēja. Piemēram, ka visas uzturvielas tiek uzsūktas asinīs pēc tam, kad tās apstrādātas kuņģī un zarnu traktā, savukārt, tauki pa taisno caur limfātisko sistēmu nonāk sirds rajonā. Patiešām, patiešām liek apdomāt visus tos taukus, ko mēs patērējam, un vēl svarīgāk šķiet nepirkt rapšu un palmu eļļas bāzē gatavotus produktus.
Tāpat man ļoti patika stāsts par tievo zarnu, kurai patīk tīrība: “Viņa ir kā saimniece, kas uzreiz pēc maltītes iztīra virtuvi. Ja tievo zarnu apciemotu divas stundas pēc gremošanas, viss būtu mirdzoši tīrs un gandrīz ne pēc kā vairs nesmaržotu.” – Lūk, cik noderīgi var būt Intermitten Fasting.