“Izstāsti kādam savus sapņus. Vienmēr noteikti izstāsti savus sapņus, ko esi sapņojis, Kā ieģērbsi sapni vārdos, tu ieraudzīsi sapņa būtību. Kad ieģērbsi sapni vārdos, tu vārdos ieraudzīsi savus maldus. Izstāsti sapni iespējami vienkāršiem vārdiem. “
Inga Ābele, kā ierasts, vairāk koncentrējas uz tēlainību, nekā uz spraigiem notikumiem, lai arī šoreiz dažādas intrigas tiek ievītas, ko visa darba garumā atšķetināt. Stāsts sākas no beigām. Ievas mīļome mirst. Tā skaudri sākas. Vecam cilvēkam aizejot, pilnam domu un jautājumu, pilnam atmiņu par jaunības cerībām un sapņiem, pilnam nožēlas, ka nepiepildītiem. Vēlāk Ieva iet ciemos pie vīra uz cietumu un saka: “Mums tomēr nevajadzēja Akselu nogalināt.” Tā Ievas dzīve rit pa nodaļai vien atpakaļ, līdz mēs visu zinām par Ievas dzīvi, līdz viņas piedzimšanai.
Šis ir stāsts par to, ka dzīve rit. Kāds piedzimst, kāds nomirst. Kādu mīli, kādu iekāro. Dzimst bērni, kuri atsvešinās. Un visam pāri vienmēr ir alkas pēc savas personiskās brīvības.
“Un nevajag sev melot, nevajag melot nevienam – brīvība vienmēr ir tev blakus. Tu vienkārši kādu rītu piecelies un ej.”
Laime Lasa 