“Vai zināt, ka pasaulē eksistē vesels lērums rakstnieku, kuru vienīgā nelaime ir tā, ka tie vēl neko nav uzrakstījuši? Esmu pārliecināts, ka mēs katru vai gandrīz katru dienu paejam garām Prustiem, Kafkām, Folkneriem, kas paši to nenojauš un tā arī paliek nekustamo īpašuma aģenti, džudo treneri vai autoskolas instruktori. Un es nemaz tik ļoti nepārspīlēju.”
Teikšu kā ir – šis romāns mani dziļi iespaidoja. Iespējams, tas ir tīri personisku iemeslu dēļ un, ja tā, jūs man pasakiet, ka nekā jau tur tāda nebija. Bet es iztēlojos šo sievietes vēstuļu saraksti ar kādu rakstnieku, un man gribas paskatīties sludinājuma portālos, vai kāds rakstnieks bez iedvesmas nemeklē vēstuļu draugu. Nopietni.
“Reālai personai visbiežāk nav nekā kopīga ar šīs pašas personas fotoattēliem.” Un fotogrāfijas starp abiem parādās tikai pašās grāmatas beigās. Jo tieši vārdi, burti, tie melnie simboli uz baltā ekrāna e-pasta vēstulēs ir tas, kas satur kopā gan šos divus cilvēkus, gan visu grāmatu un visu stāstu.
“Viņdien, kad staigāju pa molu, kāds makšķernieks sniedza man mutautiņu. Vai izskatos saaukstējusies? – es viņam jautāju. Viņš pasmaidīja, tad paskaidroja, ka vientuļa sieviete, kas vēro jūru, neizbēgami cieš no sirdsēstiem.” Uz vāka minēts, ka šī grāmata ir autentiska abu autoru sarakste. Neko nepārbaudot precīzāk, man gribas tam noticēt un iesaukties – laimīgie! Viņi pa īstam ir ko tādu piedzīvojuši! Vai tas ir stāsts par milzīgu mīlestību? – Nezinu, es to tā īsti neizjūtu. Tomēr vārdi, tas, kā viņi savērpj savas domas teikumos, tas mani sastindzina pārsteiguma gaidās.
“Nesmejieties ne par veciem, ne bagātiem. Jums var nākties par tādiem kļūt agrāk, nekā domājat (sevišķi – veciem).” Un ja nu tiešām es tik drīz kļūstu veca? – Es gribētu ko tādu piedzīvot. Šo uzticību pilnīgam svešiniekam. Un tieši tāpēc tik mākslinieciski atkailinātu. Ka pilnīgam svešiniekam.
Laime Lasa 