Telma ir Luī māte, kas audzina dēlu viena. Viņa ieņem augstu amatu kādā slavenā un atzītā skaistumkopšanas līdzekļu firmā “Hegemonija”, un tas, saprotams, nāk ar lielu darbu un ziedošanos. Kā ierasts tādos absolūti svarīgos darbos, karjeristiem nākas atbildēt uz telefona zvanu pat sestdienā 10:31 – dažus mirkļus pirms tam, kad Luī nedaudz sapīcis par mammas aizņemtību, uzņem pārāk lielu ātrumu uz skrituļdēļa un to nenovalda. Un iekļūst briesmīgā avārijā zem smagās automašīnas.
Luī ir komā. Un Luī ir visa Telmas dzīve. Viņas vienīgā mīlestība. Un pēc tam, kad pirmais lielais šoks ir pāri, lai rosinātu Luī atgriezties pie samaņas, Telma izlemj īstenot sava dēla sapņu sarakstu, fiksēt to video un parādīt savam dēlam. Atradusi Luī “brīnumu burtnīcu” ar visu to notikumu sarakstu, ko Luī vēlas piedzīvot, pirms nomirs, Telma sāk vienu pa vienai šķirt burtnīcas lapaspuses un piedzīvot neticami trakas padsmitgadnieka idejas.
“Visi šie pārbaudījumi nebija piemēroti mūsu vecumam. Taču cik patīkami bija tā aizmirsties! … Tonakt dēls man palīdzēja atkal atšķirt dažas manas jaunības lappuses, kuras es pārāk agri biju aizšķīrusi. Tonakt es sapratu, ka īstā dzīve – tā, ko mēs atceramies, – ir bezbēdīgu prieka mirkļu savirknējums. Un ka nekādas pieaugušā ambīcijas nespēj cilvēku darīt laimīgāku kā pusaudžu carpe diem.”
Lasot šo grāmatu, es vienlaikus gribēju, lai Luī beigu beigās pamostas, gan arī, lai stāsts tomēr nav ar tik sagaidāmām laimīgām beigām. Un tā nu es cīnījos ar sevi, skriedama domās pāri tiem pasākumiem, uz ko Telma ir gatava sava dēla labā (vai varbūt arī savas mentālās veselības dēļ) uzdrošināties, un mazliet gaidīju, nu, kad būs viss – nu, kad izšķirsies, vai tam visam bija kāda jēga, vai tomēr nē.
Šī grāmata ir jauka, un to var lasīt. Bet vismaz man ir sajūta, ka uzraksts uz vāka “gada sirsnīgākais un iedvesmojošākais romāns” ir krietni pārspīlēts.