IMG_2020-06-20

Protams, protams, jūs tagad smejaties skaļā balsī – es lasu šādu pļāpu grāmatu. Iegāju bibliotēkā un ieraudzīju, un sagribējās kaut ko absolūti vienkāršu, nenopietnu. Absolūti kaut ko vieglu, kam nevajag pieslēgt smadzenes, lai izlasītu. Un tā nu es devos uz Jāņtārpiņu nakts koncertu Babītes Rododendru dārzā, apsēdos uz laipas dīķa malā, klausījos Ginta Smukā ģitārspēli un lasīju.

Divas vidusskolnieces Marija Linna un Manū ir labākās draudzenes, kuru kāds dzīves posms tiek izstāstīts caur ziņām, ko viņas viena otrai sūta WhatsApp. Manū meklē atbildes uz jautājumiem, vai viņas attiecības ar Jensu vairs ir mīlestība, tikmēr Marija Linna brīnišķīgi spēlē klavieres, un tur patveras, lai sakārtotu savas emocijas attiecībās ar tēvu un māti, kuri ir šķīrušies, un faktu, ka viņai vēl nav attiecību ar puisi. “WhatsApp vajadzētu uzrādīt ne tikai “Raksta” vai “Izlasīja”. Bet gan arī “Domā”! “Melo”! “Priecājas”! “Izdzēš”!”

Tā būs manu bērnu realitāte pēc dažiem gadiem – šāda pastāvīga komunikācija internetā, un vismaz šo faktu es varu paņemt sev kā ieguvumu no šīs grāmatas. Jo saturs ir vienveidīgs, problēmas netiek dramatizētas, un tas veido vieglu stāstu, ko pamatskolniekam viegli attiecināt uz sevi. Man ļoti patīk, ka meitenes visa stāsta laikā nesastrīdās (kā šablons par labu stāstu uzliktu darīt). Marija Linna un Manū patiešām ir foršas sirdsdraudzenes, kuras var stāstīt viena otrai visu un māk pieņemt atšķirīgus viedokļus – uzklausīt, bet nekritizēt.

Manuprāt, šādas grāmatas varētu patikt pamatskolniecēm, kam ne visai “gribas” lasīt – teksti ir īsi, rozā kastītēs salikti un rod labu sajūtu, ka esi izlasījis vairāk kā 270 lpp.