IMG_2020-06-03

“Tēvs mācīja, ka par saviem vārdiem jāatbild, nedrīkst tērēt vairāk nekā nopelni, dzīve ne vienmēr ir godīga un reizēm tu pats esi vainīgs. Mācīja jau arī citas lietas, bet šīs palika prātā.”

Anti Pasenens kā kārtīgs vecis ar lielu prieku gaidīja piedzimstam savu pirmdzimto. Gāja uz darbu, dzēra ar draugiem alu un nopaijāja sievas punci vakarā, sapņodams, kā mācīs spēlēt futbolu. Bet kā jau kārtīgam vecim viņam nebija ne jausmas, ko nozīmē bērns, līdz tas piedzima. Piedevām vēl briesmīgāk – viņa sieva, izrakstīdamās no slimnīcas, iedod jaundzimušo Anti rokās, pasaka, ka viņa to nevar, un iekāpj taksī uz neatgriešanos.

Protams, šis stāsts ir sirreāli smieklīgs, kad dažas dienas pēc bērna dzimšanas kāds vīrietis zvana un jautā, kur var nopirkt to mātes pienu. Protams, ir smieklīgi lasīt, kā Anti pamazām no kaimiņiem uzzina, no kādām slimībām ir jābaidās un kādas lietas, izrādās, viņam mājās trūkst. Bet ir arī ļoti aizkustinoši redzēt, kā mierpilni viņš mīl savu dēlu. Kā viņš pieņem situāciju no “pagaidām” uz “pastāvīgi” un kā nedomājot pieņem lēmumu turpināt savu mazo Pāvo audzināt bez bērnudārza palīdzības līdz mazais pratīs staigāt un runāt. “Ak, šie mīkstie mākoņi, kur iekrist: tā sajūta, kad kāds cits parūpējas. Kad uz mirkli var atpūsties no atbildības un darīšanas.”

“Dienas bija garas. Priekšpusdienas pagāja, bet pusdienās laiks sāka vilkties. Reizēm šķita, ka vienmēr, kad paskatos uz pulksteni, tas rāda tikai pustrīs.” Kad Pāvo jau paaugās, viņš sāka apmeklēt spēļu laukumus, kur iepazinās ar citu mazu bērnu mammām, no kurām viņš uzzināja visu par pareizu krūts satvērienu, menstruālām piltuvēm un viņu vīru labajām un sliktajām īpašībām. Viņš ikdienā satikās ar mammām, kuras vēlāk izrādījās ir ne tikai degunu šņaucējas, pamperu mainītājas un pušumu papūtējas, bet arī ārstes un juristes.

Bet man kā četru bērnu mammai bija arī skumji šo lasīt. Jo lai arī pilns gaišu emociju, mīlestības un patīkamu rūpju ir šis mazo bērnu laiks, tas arī viennozīmīgi ir ļoti enerģijas izsūcošs. “Velns parāvis, kā pietrūka tā, ka varu kaut ko konkrētu izdarīt,” domā Anti. Un es tik ļoti ar šo rezonēju. Autore lieliski caur vīrieša prizmu, caur viņa it kā nesagatavotību šādai pastāvīgai bērna aprūpei ievijusi patiešām skumju noti – cik ļoti iztukšojošs šis laiks spēj būt. Cik ļoti vientuļš un vienmuļš.

“Es ienīdu tos rītus, kad mani pamodināja Pāvo, pieprasot visu to, kas, viņaprāt, šim pienākas. Es ienīdu dienas, kas mīņājās uz vietas un atkārtojās. Ienīdu obligāto vakara programmu ar mūžigajiem netīrajiem traukiem. Es ienīdu sevi, tāpēc, ka ienīdu to visu. Tāpēc, ka es nepratu neko mainīt.”

Man ļoti patika šī grāmata, un esmu priecīga, ka šī ir iekļauta šī gada LNB Bērnu literatūras centra izstrādātā, LR Kultūras ministrijas finansiāli atbalstītā un kopā ar skolām un bibliotēkām īstenotā lasītveicinošā programmā “Bērnu, jauniešu un vecāku žūrija”. Par šo projektu jau rakstīju pirms gada šeit.