“Reizēm mani pārņem bailes, iedomājoties vien, ka kaut kas manā dzīvē varēja nenotikt tā, kā tas ir noticis. Ja būtu kaut piecu minūšu nobīde kaut no viena notikuma. Baisi. Visam, pilnīgi visam ir nozīme – katrai asarai, katram smaidam, katrai asins lāsei, katram kritienam ar seju dubļos un katram laimes mirklim, kaut arī reizēm tikai zagtam. Visam.”

IMG_2020-05-20

“Jebkurš un ikviens savā būtībā ir rakstnieks, tikai daudzi baidās, nevar, negrib, nemāk pierakstīt tos vārdus, kas dzīvo viņos. Nepieciešama tikai drosme atzīties savās domās.” Kurš gan Latvijā nezina, kas ir Dž. Dž. Džilindžers, vai ne? Un varbūt tieši tāpēc man mazliet bija bail no šīs viņa sestās sievas grāmatas ar tādu pašu nosaukumu “Sestā sieva”. Darbs, kas noteikti tiks asi kritizēts jau fakta, ka Inga Grencberga romānu uzrakstījusi uz savas dienasgrāmatas pamatiem, vien. Un tad vēl ieraudzīt to zīmīti 18+ uz vāka – viennozīmīgi atšķirt seksa ainas, lai pēc tam pilnus sociālos tīklus piebļautu, cik lēta šī grāmata ir.

Bet nē.

Šī grāmata, lai arī pieļauju, ka sākotnēji idejiski ir kliedziens pēc uzmanības, tomēr manī aizskar tumši noslēptās skumjās notis. Šis ir stāsts par augstu frekvenču dzīvi. Par baudas un laimes virsotnēm, ko vidējam latvietim nereti nav lemts piedzīvot (un tāpēc noteikti izsauks asu kritiku, argumentējot ar neiespējamības robežām), bet diemžēl arī likumsakarīgi par tikpat dziļām krīzēm un depresiju aizām. “Mēs varam ar prātu iedarboties uz sevi. Apspiest visas pasaules vēlmes, ilgas, bet kaislība tik un tā dzīvo. Un, kad esam ar to pārņemti, rodas sajūta, ka dzīvojam. Kaislība un mīlestība nav un nevar būt harmoniska cilvēkam. Tas vienkārši ir skaisti un… sāpīgi…”

Man bija ļoti grūti lasīt šo grāmatu. Un es dievināju to darīt. Tik daudz īstuma. Tik daudz dziļuma. Tik daudz šķautnainības. Tik daudz mīlestības. Tik daudz vientulības. Ikkatrs vārds ir palīgā sauciens. Ikkatra lapaspuse ir noraksts no sirds. Un lai arī autore atzīst, ka daļa notikumu ir patiesi, daļa – izdomājums, arī tajos ir jaušams klātbūtnes efekts – piņķeru piņķeros sapinusies dzīve. Atkarība. Kaisle. Un neiespējamība šo dramatismu pārtraukt. “Reizēm es apzināti mācos smaidus, kurus nēsāšu tad, kad Viņš mani būs pametis, lai neviens neredz, ka man, iespējams, neizturami sāp.”

Un te nu es esmu. Izlasījusi. Līdzjutusi. Raudājusi. Alkusi. Atvieglojumā nopūtusies, ka ne mana šī dzīve, bet romāns. Un tomēr. Tomēr es nevaru iedot ceļavārdus. Es baidos par tiem, kas bijuši tuvu melnajām robežām, par tiem, kas dzīvo ar depresijām, par tiem, kas kaislīgi iemīlējuši aizliegtos augļus. Es baidos, ka šīs rindas tiem uzplēsīs rētas un asiņos. Un es nezinu, pēc kā garšo šis stāsts, ja tam apakšā nedzīvo personīgā pieredze. Tomēr es ieķeksēju mirkļbirku #irvērtslasīt. Vismaz atzīšanās dēļ. Vismaz valodas dēļ. Ja jums negribas savas brūces pluinīt.