“Kādu lēmumu tu šodien varētu pieņemt? Ko tu varētu izdarīt, lai šodien būtu tava ideālā diena? Kad tu pēdējo reizi atzinies vājumā? Kādu otro iespēju tu gribētu saņemt? …” Viscaur Initas Silas uzrakstītajās vēstulēs pašai sev un ikvienai sievietei bez īsa situācijas atstāsta vai pārdomām atrodami arī dzīves jautājumi, kurus uzdot. Un daži jautājumi patiešām uzrunā, lai par tiem padomātu ilgāk. Lai atvērtu savu dienasgrāmatu un sāktu rakstīt, lai uzzinātu, kādas ir manas atbildes. Un, šķiet, tieši šo jautājumu dēļ šī grāmata ir tik laba. Mani ne sevišķi interesē kāda konkrēta cilvēka prātojumi par to, kā dzīvot ir pareizi, kā nepareizi, lasīt pieļautās kļūdas un to labojumus. Toties no šīm autores vēstulēm rodas šie simts dzīves jautājumi, un tieši, uzdodot tos sev, mēs mācāmies no šīs grāmatas.
“Rodas jautājums, vai to, kur nesmaida veiksme un kas tik viegli nepadodas, varam iegūt, piepūloties, pacenšoties, strādājot? Vai labāk attīstīt to, kas padodas. Kā skolā – ja padodas valodas, bieži ne tik labi matemātika. Pastāv diskusija: vai visu enerģiju veltīt tam, lai uzlabotu prasmes matemātikā, vai koncentrēties uz to, kas šūpulī ielikts – pamatīgāk un dziļāk? Vienā variantā abas prasmes, visticamāk, būs viduvējā līmenī, bet otrā – viena būs izcila, turpretī otra vēl vairāk atpaliks.”
Inita Sila visu savu mūžu bijusi sieviešu žurnālu rakstu autore un krietnu brīdi arī Ievas galvenā redaktore, piedzīvojusi gan augstus sasniegumus darbā, gan meitas piedzimšanu un sekojošu šķiršanos, vairākkārt bijusi Indijā, satikusi daudz dažādu interesantu cilvēku, lai viņas izaugšanas ceļš varētu šķist interesants lasītājam. Man patika sākumā iedzīvinātā ideja, ka autorei dzīve it kā notikusi pati no sevis, un tikai vēlāk parādījušies dzīves jēgas un mērķu meklējumi, kas ļoti norezonēja ar manu dzīvi, un lika man aizdomāties, kāpēc es tik ļoti gribu atrast kaut kādu īsto ceļu, mērķi un virzienu, kur sevi piepildīt, kur strādāt, kur virzīties, jo galu galā – tā jau ir – dzīve tevi tāpat aizvedīs tajā virzienā, kas tev visvairāk nepieciešams.
“Izvēlies drēbes, ko tu asociē ar laimi. It sevišķi tad, kad jūties slikti!”
Šī grāmata ir par reālu cilvēku, un tas man patīk. Šeit autore neiztaisās par supervarošu, superdarošu vai arī, kā pēdējā laikā aktuāli, “viss bija slikti, bet, re, kā es tiku ar to galā”. Šeit ir ikdienišķa dzīve kā ikkatrai no mums. Ir labās dienas, ir sliktās. Ir labās stundas, ir sliktās. Un ir labie gadi un sliktie. Jo tā mums visiem ir – augšā un lejā. Un tikai atšķirīgs, kā mēs katra pa šiem “kalniņiem” braukājam.
Laime Lasa 