Reizēm lasīšana ir prieks. Reizēm tas IMG_2019-12-31 jādara, jo jādara. Reizēm mēs lasām, lai mācītos. Reizēm – lai samīļotu otru. Bieži mēs lasām “par maz”. Tomēr reizēm arī par daudz. Bet lasīt nav skrollēt feisbuku bez domāšanas – lasīt grāmatu tomēr nozīmē pieslēgt prātu. Un domas. Un tāpēc, iespējams, grūti atrast cilvēku, kas ieliktu pārmērīgu lasīšanu atkarību plauktiņā.

Ir pagājis gads, un, tā kā blogs ir tāda uzskatāma vieta, es varu saskaitīt. Šogad – līdz piecdesmit septiņi. Vēl jau ir arī bērnu grāmatas. Tādas, ko esmu lasījusi apmēram simts reižu. Un arī tādas, ko lasīju vakara pasaciņu vietā. Gan lielākiem domātas, gan tās mazās ar skaistajām bildēm. Bet bērni paaugsies, lai savus sarakstus taisa, ja grib. Es šoreiz tikai par tām, ko izvēlējos pati. Sev.

Kad jūs brīnāties, kur es atrodu laiku, es atbildu: tas ir mans “laiks sev”. Un laiku kam patiešām būtiskam jau mēs nemaz nemeklējam, tas pats uzrodas. Varbūt tā savā ziņā ir bēgšana no rutīnas un no ikdienas, bet nereti lasot var uzzināt kaut ko par citu valstu kultūrām, var sevi bagātināt ar alternatīvu viedokļu pētīšanu (un emocijām, kas raisās, tos sadzirdot). Tāpat es reizēm palasu arī dzeju. Vai jauniešiem domāto literatūru. Kas nāk redzeslokā, kas norezonē, to izlasu. Jo tāda es esmu. Man patīk paņemt rokās grāmatu un tur pazust. Kāda cita stāstā. Kāda cita domāšanas veidā. Un pēc tam papētīt, kas norezonē manī.