IMG_2019-04-28

“Pat pēc sešdesmit gadiem sāpes asaras dzen un sadzen dažas pār vaigiem ritēt.”

Ir 1949.gada 25.marts, un gandrīz 45 tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju savu dzīvi nākas uzsākt izsūtījumā. Latvieši mirst. Latvieši dzimst. Latvieši strādā. Latvieši zog. Lai izdzīvotu. Latvieši TURPINĀS. Latvieši ATGRIEŽAS. Lai pastāstītu.

Autore pēc savas ģimenes atmiņu grāmatas “Zemnīcas bērni”, tiekoties ar lasītājiem, uzklausījusi daudz citu izsūtīto stāstu un, kamēr vēl dzīvi pēdējie izsūtījumu pieredzējušie liecinieki, pierakstījusi, sajutusi, samīļojusi visas sāpīgās Sibīrijas atmiņas, tā radot 18 stāstus par aizbraukšanu, par dzīvi svešumā, par atgriešanos.

Lai arī šķiet – nu, kāpēc tik sāpīgas lietas caur sevi laist, es tomēr teikšu – šī ir būtiska grāmata ikvienam latvietim. – Zināt savas saknes. Zināt savu senču spēku. Izturību. Godīgumu. Labestību. Atdot pēdējo maizes drupaču svešiniekam, kad redzi, cik ļoti tā nepieciešama citam. “Visiem jāturas kopā – tas ir okeāna ļaužu likums. Ja kāds nokritis, tad palīdzi, jo rīt kritīsi tu. Pat ja kritušais būtu tas karavīrs suvenīrs.” Aukstumā, salā, stepē, tuksnesī – tā cilvēki dzīvoja un izdzīvoja. Pa krikumiņam vien taupīdami. Zemkopības prasmju zinādami.

Rakstniece ir mācējusi šo baiso notikumu ietērpt skaistās rindiņās, reizēm pat dzejiski episkos vārdos, kas mazāk spiež asaru kamolu kaklā, vairāk kaldina to nepārspējamo sajūtu par mūsu tautas milzīgo DROSMI. Par darba spēku. Par spēju priecāties, par spīti tukšam vēderam, izģindušai miesai, mirstošiem līdzgaitniekiem. Šī grāmata ir par to, kā izdzīvot, kad tev nekā nav. Tikai darba tikums. “Kā var satikties tur, kur nekā nav? Ne māju, ne ēdiena, ne mūzikas, vien klajums un klusums. (…) Kā var iemīlēt, ieņemt un iznēsāt? (…) Kā var piedzemdēt? Vai kausētā sniegā dzimušo mazgāt? (…) Kā pasargāt? Kā lai te krūtīs sariešas piens?”

“Kad Staļins nomira, mamma skūpstīja zemi.”