IMG_2019-03-15

“Laikam gan pasaulē nekur neatrast kaut ko tik skaistu kā tās ilūzijas, kas rodas, kad cilvēks zaudē apziņu.”

Šķiet, pieradusi pie H.Murakami stila, no šīs grāmatas es gaidīju kaut ko vairāk. Es gaidīju atkal pārsteigumus, neticamas lietas, kas robežojas ar sajūtu “bet ja nu tā patiešām var notikt?”, es gaidīju piedzīvojumus. Tomēr šis ir vairāk eseju krājums, varbūt pat savā veidā autobiogrāfija. Kāda slavena un talantīga japāņu rakstnieka, un tāds neapšaubāmi Murakami ir, pārdomas par to, kā regulāra skriešana viņam iemācījusi būt uzmanīgam un atbildīgam pret savu darbu, t.i., rakstīšanu.

“Man ir manis paša vērtību sistēma, un es dzīvoju atbilstoši tai. Un atšķirības var novest pie lieliem pārpratumiem. Un tie – pie nosodījuma. Saprotams, nav patīkami, ja tevi pārprot vai kritizē. Pat gadās, ka tas dziļi ievaino dvēseli. Taču, gadiem ejot, tu saproti, ka šādi sāpīgi ievainojumi cilvēkam ir kaut kādā mērā vajadzīgi. Cilvēks, atšķirdamies no pārējiem, rada sevi kā neatkarīgu patību. Tas, ka es esmu es pats, nevis kāds cits, ir svarīga vērtība. Saņemtie dvēseles ievainojumi ir tā cena, kas jāmaksā par to, ka šajā pasaulē esi kļuvis neatkarīgs.”

Lai arī dažas atziņas sev var paņemt ikkatrs lasītājs, vairāk šo grāmatu tomēr gribētu lasīt sportisti. Cilvēki, kas mēnešiem, gadiem virzās kādā noteiktā mērķī, tomēr gandarījumu gūst nevis no uzvaras pār citiem, bet uzvarot sevi. Iespējams, garo gabalu skrējēji lasīs un domās skaļi piekritīs – MAN ARĪ TĀ IR! Tomēr man šo lasīt bija diezgan garlaicīgi. Būs jāpaņem kaut kas no viņa romānu plaukta.

“Lūk, svarīgākais, ko iemācījos skolā: “Svarīgo skolā neiemācās.””