IMG_2019-02-20

Kad tu ej gar laternu stabiem, ko tu redzi? – Nu, laternu stabus taču, tu teiksi. Bet vai tu izskaiti tos? Vai tu redzi, kā vienā spuldzīte mirgo? Vai redzi sunīti, kas tos apošņā? Vai tu redzi kaiju uzlidojam?
Ir tādi cilvēki piedzimuši – reti, reti -, kas iet gar stabu un redz stabu. Un viss. Un ir tādi, kas domā par gaismu, ko rada laternas. Un atceras bučojamies tumšā parkā tālu no ielu apgaismojuma. Un zina, cik stabu tādu var izskaitīt no Ģertrūdes līdz Lāčplēša ielai. Un tad ir tādi cilvēki – vēl retāk par visiem retajiem -, kas redz, jūt un saož daudz tālāk par vienkāršajiem domu pavedieniem. Lūk, tāda ir Ieva Cipruse savos tekstos. Viņa ne tikai sazaro domas, atšķetina ideju pavedienus “parastam” cilvēkam neapjaušamos virzienos, bet arī māk kaut kā vienlaicīgi dziļi un vienkārši, un tik trāpīgi to savu jušanu ietērpt vārdos, kas pat uzrakstīti melns uz balta, ir tik brīvi, ka paceļas gaisā.

“Vajag vienmēr kaut ko audzēt. Sīpollokus, bumbieri, suni. Sevi, protams.
Vissarežģītāk un skaistāk ir audzēt bērnus. Mīkstiem matiem, skaļām balsīm, apaļiem pirkstiem. Un vissāpīgāk arī. Jo nepietiek ar laistīšanu vien. Tas ir dārziņš, kurā visu mūžu laistīt nāks arī citi. Pārlies, turēs sausumā, neaplies. Un pašu kanniņa tur nelīdzēs. Būs daudz citu kanniņu, katrai sava izpratne par audzēšanu.
Ar sīpollokiem ir mazliet vieglāk.”

Šo grāmatu vajagot lasīt lēni un skaļā balsī, un izgaršojot, tā Ieva pati iesaka savā ievadlapaspusē. Vai arī atraut vaļā mirkļa sajūtās. Un tomēr grūti tā klausīt viņas padomam, kad gribas sajust mākslinieces (un man šis šķiet atbilstošāks vārds par tik nodrillēto rakstnieci) elpu, iekļūt mazliet dziļāk viņas valodā, vairāk izprast pateikt gribēto. Tā nu es 174 miniatūras izlasīju divos vakaros. Ērti un mīksti iesēdusies dīvānā, ar tējas krūzi rokās, izbaudot, bet no viena gala līdz otram. Nu, kurš tad var sagaidīt pusgadu, lai katru vakaru izbaudītu pa vienai.

Es vispārīgi tā neesmu grāmatu turētāja. Reti pērku kaut ko. Lasu bibliotēkās. Vai e-lasītājā. Aizņemos no draudzenēm. Kad saņemu dāvanās, dāvinu tālāk. Un tāpēc tās dažas, kas man mājās ir, ir īpašas. Un, manuprāt, šī grāmata ir ļoti īpaša. Tieši tāpēc, ka tagad, kad es maķenīt dzirdu Ievas Cipruses domu skanējumu, es klausīšu viņas padomam un atvēršu šo grāmatu atkal un atkal. Mirkļa sajūtās. Jo “sagadīšanās nekad nemaz nav sagadīšanās”.

Un tā mani “Pilni āboli strazdu” tagad stāvēs blakus Imanta Ziedoņa Epifānijām. Tik ļoti.